Latvia
This article was added by the user . TheWorldNews is not responsible for the content of the platform.

Alvis Birkovs: Rozā brilles

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Padomju okupācijas režīma laikā ikviena pienākums bija katru dienu pret un par kaut ko cīnīties jebkurā dzīves jomā, sākot no sūdu mušām atkritumu tvertnēs līdz pat komunisma uzvarai visā pasaulē.

close-ad

Saturs turpināsies pēc reklāmas

Reklāma

Ja nu kāds cīnoties "pagura", varēja spēkus "pasmelties" no 1961.gadā PSKP XXII kongresā pieņemtā "Komunisma cēlāju morāles kodeksa", kurā cita starpā bija arī šādi cilvēcīgi un arī mūsdienās aktuāli vārdi: "Sabiedriskā pienākumu dziļa apzināšanās, neiecietība pret sabiedrības interešu pārkāpumiem; humānas attiecības un savstarpēja cieņa cilvēku starpā: cilvēks cilvēkam – draugs, biedrs un brālis; godīgums, patiesīgums un morāliska skaidrība; neiecietība pret nacionālo un rasu naidu."

"Pienākums" bija viens no tā laika atslēgas vārdiem, kuru līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu gandrīz pilnībā aizstāja "brīvība", bet visvairāk – saldvārdiņš "tiesības".

Satversmes 90. pantā ir minēts: "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības." Taču par ikviena pienākumu zināt savus pienākumus pret valsti un sabiedrību nevienā atsevišķā pantā nekas nav minēts, un ievaddaļā vispārīgā formā minētā norāde – "Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu." – tā arī tiek uztverta – kā vispārīgs, juridiski nesaistošs morāla rakstura aicinājums, tāpēc šie vārdi atšķirībā no 90. pantā minējiem likuma lietotāja atmiņā un apziņā "neaizķeras" vai ātri aizmirstas.

Daždažādu tiesību piesaukšana ar laiku kļuva par ikdienišķu ieradumu – tās gandrīz regulāri savās runās piesauca un piesauc gan valsts, gan pašvaldību līmeņa politiķi, plašsaziņas līdzekļi, piketētāji, sapulču un gājienu dalībnieki, un ar šo vārdu strauji un arvien vairāk pildījās normatīvie jeb tiesību akti. Atjaunotās neatkarības, iegūtās brīvības un iegūto tiesību apziņa un "iesoļošana" demokrātijā sākotnēji apreibināja. Bet diezgan ātri eiforijas skurbums sāka pāriet, sāka zust emocionālais pacēlums, garīgā vienotība un cilvēku savstarpējā solidārā uzticība, jo cerētā un gaidītā cilvēka cienīgā dzīve, sociālā vienlīdzība un labklājība neiestājās, radot vilšanos, netaisnības, izmisuma un pazemojuma sajūtu.

Publiskajā telpā pat izskanēja ironisks priekšlikums uzrakstu Ministru kabinetā "Viens likums – viena taisnība visiem" aizstāt ar nedaudz pārfrāzētiem vārdiem no Džordža Orvela "Dzīvnieku fermas" – "Visi ir vienlīdzīgi, bet daži – vienlīdzīgāki par citiem". Sekas bija loģiskas un neizbēgamas – arvien vairāk sāka palielināties sabiedrības neuzticība valsts varas institūcijām, pirmkārt izpildvarai, likumdevējvarai un politiskajām partijām, ko apliecina arī ar katrām nākamajām Saeimas vēlēšanām tajās piedalījušos skaita samazināšanās.

Neatkarība, brīvība, tiesības un demokrātija kļuva par pašsaprotamām un gandrīz vai sadzīviskām lietām, un tiesību dominēšanas pār pienākumiem rezultātā daļā sabiedrības radās un joprojām pastāv visatļautības sajūta. Protams, spēja sevī uzturēt tiesību un pienākumu līdzsvaru pirmkārt ir atkarīga no katra cilvēka iekšējās kultūras un inteliģentuma, bet kā ir ar tiesību un pienākumu līdzsvara uzturēšanu valstiskā līmenī? Neatkarība, brīvība, tiesības un demokrātija, vēlāk arī iestāšanās ES un NATO pamazām iežūžoja likumdevējvaru un izpildvaru, kuras, pašām to nemanot, sāka valkāt Rietumu demokrātijas bezrūpības, pašapmierinātības, vieglprātības un naivuma rozā brilles. Bet, ja kāds ieminējās par jebkādu pienākumu vai, vēl "trakāk", atbildību, tas izraisīja ironiskus smīnus, izbrīnu, neizpratni, pārsteigumu, apjukumu un pat sašutumu, sākot no skolēniem līdz pat "augšām"...

Pēdējā laikā daudz runā, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda, kāda bija pirms kara Ukrainā... Nupat NEPLP pieņēma lēmumu par visu Krievijā reģistrēto TV kanālu pārraides aizliegšanu Latvijā (pārtraukta arī dažu Baltkrievijas TV kanālu pārraide), jo tie rada apdraudējumu Latvijas nacionālajai drošībai, ar to cerot ierobežot un izskaust Kremļa ideoloģijas propagandu, kuras metastāzes trīsdesmit gadu laikā ir izplatījušās pa visu valsti. Nesen Latvijas mazākumtautībām ir izveidota moderna multimediju platforma, sākta Latvijā emigrācijā esošo Krievijas brīvo žurnālistu izdevuma "Novaja Gazeta Eiropa" izdošana, tiek īstenotas krievvalodīgo pārliecināšanas kampaņas, tiek veikti statistiska rakstura pētījumi par Latvijas iedzīvotāju medijpratību, mediju lietošanas paradumiem un sabiedrības vajadzībām, audiovizuālo mediju satura pieejamību u. tml., līdz 15. novembrim aizvāksim Uzvaras un citus okupekļus, bet... māc pamatotas šaubas par minēto pasākumu spēju pārgriezt Kremļa ideoloģijas propagandas nabas saiti ar auditoriju Latvijā, jo līdzšinējie mēģinājumi bija neprofesionāli, nevarīgi un nesekmīgi.

Lai veicas, bet galvenais problēmjautājums tik un tā paliks neatbildēts – kāpēc trīsdesmit gadu laikā Kremļa propagandas ietekmētajiem cilvēkiem nav bijusi un joprojām nav pat vēlēšanās (to īpaši uzsveru) uzzināt, noskaidrot un salīdzināt, vai tas, ko viņi redz, dzird un lasa, tiešām atbilst īstenībai? Protams, var teikt, ka katrs cilvēks zina tik, cik grib zināt, bet tā būs demagoģiska atruna. Vai kāda valsts institūcija ir mēģinājusi profesionāli analizēt, kas Kremļa ideoloģijas propagandas TV kanālos bija/ir tik suģestējošs, ka tie spēja bloķēt cilvēku spriestspēju, spēju patstāvīgi domāt, būt kritiskiem un paškritiskiem, faktiski viņus padarot par saviem garīgajiem vergiem? Kas tajos bija/ir tik suģestējošs, ka pat par spīti paredzētajiem sodiem cilvēki joprojām grib tos skatīties, sevišķi Latgalē? Vai kāda valsts institūcija ir mēģinājusi pētīt, kas un kāpēc notiek šo cilvēku galvās, jo problēmas būtība jau nav satelīšķīvjos vai citās pariktēs, bet tieši cilvēku galvās? Un tajās notiekošais nav saistīts tikai ar valodu, izglītību, profesionālas un pārliecinošas alternatīvas iztrūkumu vai sadzīvisku ieradumu, un vislielākā bezatbildība būtu pašattaisnojoši uzskatīt, ka visā vainojams padomju okupācijas laika domāšanas "negaidīti smagais" mantojums. Vai Latvijā vispār ir kāda institūcija, kuras pienākums būtu sistemātiski nodarboties ar sabiedrības sociāli psiholoģiskā stāvokļa profesionālu izpēti un analīzi?

Bez rozā brillēm – ko minētās problēmas risināšanas labā, kas taču atzīta par "vienu no vadošajiem jautājumiem valsts iekšpolitikā", trīsdesmit gadu laikā ir darījuši politiskie spēki, kuri tradicionāli proponē nacionālās identitātes vērtības, tai skaitā latviešu valodu, sabiedrības integrāciju un saliedēšanu, izaugsmes līdzsvarošanu reģionos, Eiropas vērtības u. tml.? Ko minētās problēmas risināšanas labā ir darījuši Latgales pašvaldību mīkstajos krēslos sēdošie onkas un tantas? Varbūt uzskatīja, ka pilnīgi pietiek ar likumā "Par pašvaldībām" noteikto prasību – "Darba valoda pašvaldības domē un tās izveidotajās institūcijās un iestādēs ir latviešu valoda"? Varbūt gaidīja, ka minēto problēmu risinās "centrs", kas savukārt gaidīja, ka to risinās vietējās pašvaldības? Kaut gan īstenība ir gaužām banāla – publiskajā telpā vairākkārt ir izskanējusi atziņa, ka Saeimas kvalitatīvais līmenis ar katru jauno sasaukumu pazeminās, kas attiecināms arī uz pašvaldībām. Protams, ir atsevišķi deputāti un pašvaldības – izņēmumi, bet vai nav nožēlojami, ka tie ir atsevišķi pozitīvi, nevis atsevišķi negatīvi izņēmumi?

Bez rozā brillēm – ne vieni, ne otri neko jēgpilnu nedarīja, jo... neviens jau par to politisku atbildību "nenes". Līdzīgi kā Valsts prezidents – "Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes". Pie reizes aizrādīšu – vai šis "nenes" (krieviski – ņe ņesjot) nav apkaunojošs rusicima piemērs Latvijas Republikas Satversmē (53. pants)? Vai tiešām tik grūti to uzrakstīt pareizā valsts valodā, piemēram, "Valsts prezidents par savu darbību politiski nav atbildīgs"? Nožēlojami, ka šo it kā mazo valodas netīrības pleķīti ilgtermiņā nav ievērojusi ne Valsts prezidenta kanceleja, ne Valsts valodas centrs, kura darbības mērķis un viena no funkcijām ir "īstenot kontroli valsts valodas lietošanas jomā", ne citi latviešu valodas "tīrības" uzraugi. Jācer, ka kāds, ja ne "dotajā brīdī", tad kaut kad šo jautājumu "pacels", jo runa "iet" par valsts pamatlikuma saturu, ja ne, būs jāsāk kaut kur "griezties"...

SKDS aprīļa beigās veiktās tiešsaistes aptaujas dati liecināja, ka kara Ukrainā jautājumā kopš marta krievvalodīgo vidē atbalsts Krievijai ir sarucis no 20% līdz 13%, savukārt atbalsts Ukrainai ir pieaudzis no 25% līdz 30%. Taču, tāpat kā iepriekš, vairāk nekā puse nevienam nepauž simpātijas, proti, 47% krieviski runājošo respondentu norāda, ka neatbalsta ne vienu, ne otru, bet 10% atzīmēja atbildi "grūti pateikt" (SKDS martā veiktās aptaujas attiecīgie dati bija 53% un 13%). Kaut gan starp tiem, kas "neatbalsta ne vienu, ne otru", un tiem, kuriem "grūti pateikt", būtībā var likt vienādības zīmi. Protams, demokrātija pieļauj arī šādas nostājas pastāvēšanu un paušanu, pat ja tā ir pretrunā ar Latvijas valstiskajām interesēm, nostāju un sabiedrības vairākuma viedokli. Ko īstenībā nozīmē "nevienam nepauž simpātijas"? To arī nozīmē, proti, šiem cilvēkiem, it kā ar saprātu un sirdsapziņu apveltītām sociālām būtnēm, redz, grūti pateikt, vai viņiem simpatizē vai nesimpatizē Krievijas īstenotais genocīds Ukrainā. Nez, kādas būtu šo cilvēku atbildes, ja viņiem tieši tādu papildjautājumu arī uzdotu – vai viņi atbalsta vai neatbalsta Krievijas īstenoto Ukrainas civiliedzīvotāju spīdzināšanu, izvarošanu un slepkavošanu neatkarīgi no dzimuma un vecuma? Jautājums nekulturāls? Neinteliģents? Cilvēciski aizvainojošs?

Būtībā šie Latvijas iedzīvotāji, faktiski neatbalstot Latvijas nostāju un oficiālos paziņojumus par Krievijas agresiju un kara noziegumiem Ukrainā, ir nelojāli pret Latvijas valsti un saviem līdzcilvēkiem, kuri, cik vien spēj un var, atbalsta Ukrainu un palīdz tās iedzīvotājiem. Bet galvenais – šie cilvēki (nav svarīgi – pilsoņi, dubultpilsoņi, nepilsoņi, krieviski vai latviski runājoši) būtībā ir nelojāli pret cilvēka dzīvību un citām vispārcilvēciskām vērtībām. Bez rozā brillēm – Latvijai nelojālo iedzīvotāju skaits īstenībā ir daudz lielāks, nekā varam iedomāties, un tā tas bija arī Baltijas ceļa un barikāžu laikā. Tāda ir realitāte, skarba un apkaunojoša Latvijai.

Atkārtošu "Delfi" publicētajā manā rakstā "Par karu, cilvēkiem un atbildību" (23.03.2022.) izmantoto kāda Senās Romas dižgara tekstu: "Vadīt – tas nozīmē zināt un spēt paredzēt." Lai spētu paredzēt, nav jābūt pareģim, ekstrasensam vai kam tamlīdzīgam, valsts varai vajadzēja spēt paredzēt, ka Kremļa ideoloģijas propaganda neatturami palielināsies – kļūs arvien plašāka, ietekmīgāka un agresīvāka, un varas pienākums bija savlaicīgi nodrošināt profesionālu un atbildīgu risku pārvaldību, lai mērķtiecīgi analizētu, identificētu un novērstu minēto problēmu iespējamības cēloņapstākļus. Uzsveru, "pienākums, savlaicīgi, profesionālu, atbildīgu un mērķtiecīgi". Tā kā vara to nespēja, vajag vismaz spēt saņemt dūšu un paškritiski un atklāti atzīt, ka Latvijas līdzšinējā krievvalodīgo integrācijas politika bija nevarīga un bezzobaina, kā to nesen izdarīja Zviedrija, paškritiski un atklāti atzīstot, ka tās imigrantu integrācijas politika ir izgāzusies.

Redzot un zinot, kas, kā un kāpēc kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas notika un joprojām notiek likumdevējvarā, izpildvarā un atsevišķu tautsaimniecības nozaru jomās, nevarēju atcerēties, ko man tas atgādina... Tad atcerējos vienu Ļeņina darbu, kuru, studējot Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē, no visa ar padomju ideoloģiju saistīto mācību priekšmetu (kopā astoņi) obligātās un ieteicamās literatūras Everesta izvēlējos tā intriģējošā nosaukuma dēļ. Ja citus atsevišķus darbus palasīju, tad šo izlasīju arī profesionālas intereses pēc, jo zināmā mērā tajā bija kaut kāda līdzība ar drāmas iekšējo konfliktu. Šā darba nosaukums ir "Bērnišķīgā "kreisuma" slimība komunismā". Cita starpā tajā ir runa "par novirzēm komunistiskajā un strādnieku kustībā, par komunistu galveno uzdevumu prast pārliecināt atpalikušos, nevis norobežoties no viņiem ar izdomātiem bērnišķīgiem "kreisajiem" saukļiem". Nenoliedzami, pūķis Ļeņins bija "savu lietu" viszinošākais salīdzinājumā ar pūķi Staļinu un Kremļa pašreizēko pūķi, jo viņa darbos jūtama ārkārtīgi precīza lasītāja psihes "noštimmēšana" homo sovieticus radīšanai. Kā liecina Krievijas tā laika un tālākās vēstures notikumi, "noštimmēšanas" process suģestējoši iedarbojās uz lasītāju auditoriju, kuras psiholoģisko stāvokli un mentalitātes īpatnības viņš pārzināja lieliski. Pūķis Ļeņins radīja padomju ideoloģijas teorētisko bāzi ar aprīnojamas ilglaicības un iedarbības efektu, kuru viņa pēcteči – pūķis Staļins un Kremļa pašreizējais pūķis – izmantoja un turpina izmantot jebkādas savas rīcības pamatošanai un attaisnošanai, arī fašistiskā kara izraisīšanai Ukrainā (par Krievijas pūķiem un homo sovieticus rakstīju "Delfi" 28.04.2022. publicētajā rakstā "Nokaut pūķi").

Daudz ko no apmēram trīsdesmit gadu laikā Latvijā notikušā/nenotikušā un notiekošā/nenotiekošā līdzības dēļ ar minēto Ļeņina darbu sāku saukt par bērnišķīgā "kreisuma" slimību demokrātijā. Fui, cik "ķecerīgi"! Mierinājuma labad var teikt, ka šīs slimības cēloņi un sekas bija/ir redzamas ne tikai Latvijā, bet gandrīz visā Rietumu demokrātiskajā pasaulē. Ja Rietumi nebūtu valkājuši rozā brilles, kas ir galvenais bērnišķīgā "kreisuma" slimību demokrātijā izraisošais un veicinošais cēloņfaktors (arī Latvijā), tad, ļoti iespējams, nebūtu prātam neaptveramo traģisko seku – kara Ukrainā. Un ne jau Rietumi paši noņēma rozā brilles, to izdarīja Ukraina, bet vēl ir gana tādu, kuri tās tikai atbīdīja uz pieres vai atstāja aukliņā uz krūtīm.

Vai abu minēto un savstarpēji saistīto problēmu sakarā arī Latvijā "pasaule nekad vairs nebūs tāda, kāda bija pirms kara Ukrainā"? Ko un kā darīt, priekšā pasaka sena un patiesa gudrība "Ar varu mīļš nekļūsi", kas jāpapildina – ar varu latviešu valodu neiemācīsi, būt lojāliem pret savas dzīvesvietas valsti Latviju, cienīt vispārcilvēciskas vērtības un integrēties sabiedrībā nepiespiedīsi, par ko attiecīgā sabiedrības daļa gadu gadiem ir ņirgusi. Tajā pašā laikā, dzīvojot Latvijā – vienā no Krievijas varas oficiāli un sabiedrības lielākās daļas atzītai tai visnaidīgākajām un nedraudzīgākajām valstīm –, šie cilvēki taču mocījās. Tāpēc būsim humāni un, cik vien spējam, palīdzēsim "mocekļiem" izceļot no Latvijas, protams, ievērojot Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības – "tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu" un "tiesības brīvi izbraukt no Latvijas", konkrētus "mocekļus" pirms tam iekļaujot "ārvalstu aģentu" listē. Nelikumīgi? Bet tā taču notiek Krievijā saskaņā ar likumu par "ārvalstu aģentiem", un, "mocekļu" ieskatā, Krievijā viss taču notiek likumīgi, demokrātiski un pareizi.

Ja nu "mocekļi" tomēr celtu brēku, ka viņu iekļaušana "ārvalstu aģentu" sarakstā ir nelikumīga, tad taču sanāktu, ka viņi... ārprāts, neatbalsta Krievijas likumus. Un ja nu tur vēl uzzinātu, ka daļa no "mocekļiem" būtībā ir radikāli anarhisti, kuri ignorējuši "Komunisma cēlāju morāles kodeksu" un varas norādi, kas savulaik izteikta sakarā ar padomju konstitūcijā minēto cilvēka politiskās un personiskās brīvības nodrošināšanu – "brīvība nav visatļautība un ikvienam, lai nepieļautu anarhiju, ir jārēķinās ar sabiedriskajām interesēm un kārtību", tad... bail pat iedomāties, kas ar viņiem varētu notikt, ierodoties Krievijā... Iekļaus "ārvalstu aģentu" vietējā listē, izsūtīs uz kādu "čuhņu", nosūtīs karot uz Ukrainu... Nē, nē, tad, drošs paliek drošs, jāizvēlas kāda no "daudzajām" Krieviju ANO līmenī atbalstošajām valstīm, piemēram, Ziemeļkoreja, Sīrija, Baltkrievija, Eritreja. Varbūt tā pēdējā, tāds eksotisks nosaukums... "Čort poberi", bet tā ir Āfrikā... Jā, bet to apskalo Sarkanā jūra... Nu, apmēram tā. Ja nopietni, tad nez kā "mocekļi" skaidrotu paradoksālo faktu, ka kopš Padomju Savienības sabrukšanas uz ārvalstīm emigrēja simtiem tūkstošu cilvēku, kuru skaits sakarā ar karu Ukrainā un Krievijā pieaugošājām represijām tagad mērāms miljonos, bet nav dzirdēts vai lasīts, ka kāds no "pūstošajiem" Rietumiem, tai skaitā no "neizdevušās valsts" Latvijas, emigrētu uz "sapņu zemi" Krieviju...

Bez rozā brillēm – "mocekļi" ir Kremļa pašreizējā pūķa vasaļu – homo sovieticus – kopums, būtībā 5. kolonna Latvijā, kuras biomasa sastāv no organizētās pamatšķiras – vēlētājiem, viņu ievēlētiem un viņus aizstāvošiem un iedvesmojošiem politiskajiem spēkiem, īpašiem aktīvistiem – kuratoriem – un bāleliņiem līdzskrējējiem. "Mocekļi" ir riska un nopietna apdraudējuma faktors demokrātijas pastāvēšanai Latvijā un reāls drauds valsts drošībai, jo viņu rīcība X stundā ir paredzama. Vai "mocekļi" īstenībā nav potenciāli kolaboranti? Vai "mocekļi" X stundā pie Krievijas – viņu "aizstāves" un "atbrīvotājas no nacisma un fašisma" – kājām ar prieka asarām un sālsmaizi un vodku padusē neguldītu vēl lielākus ziedu kalnus nekā pie Pārdaugavas okupekļa? Nevajag to spridzināt vai demontēt, lai gāžas uz likteņupes Daugavas pusi un sabrūk, simboliski pie Latvijas Okupācijas muzeja un Mildas kājām. Tas būtu taisnīgi visādā ziņā. Savējie sapratīs. Ir vēl viena, pie "mocekļiem" gan tieši nepiederoša, bet viņiem simpātiska latviski runājoša sabiedrības daļa, jo tā, nav svarīgi, pret vai par kaut ko, bet arī "cīnās", proti, runa ir par pūļa cilvēkiem, starp kuriem ir gan tādi, kuriem droši vien nav, kur citur dzīvē pašapliecināties, kā vien "bāleliņu cīnītāju" publiskos saietos, gan mūžīgi ar visu un visiem neapmierinātie, gan patvaļības, anarhisma un populisma žanra mīļotāji, gan ziņkārīgi vērotāji, gan vienkārši pajoliņi.

"Mocekļu" politiskie spēki un īpašie aktīvisti – kuratori – gadu gadiem uzmanīgi vēroja, redzēja un izmantoja valsts varas bērnišķīgā "kreisuma" slimības demokrātijā simptomus – bērnišķīgu toleranci, pakalpību, neizlēmību, piekāpību, nenoteiktību, mazdūšību, neizdarību, tuvredzību u. tml., redzēja un izmantoja "latvisko" partiju nebeidzamos savstarpējos kašķus un lielas sabiedrības daļas neapmierinātību ar dzīves kvalitāti un neuzticēšanos valsts varas institūcijām, kā arī ņirdzot apzinājās, ka iepriekš minēto simptomu pamatā ir varas bailes, tieši bailes no tā, kā "mocekļi" paši reaģēs uz jebkādu viņu "aizvainošanu", kā reaģēs Krievija, ES un pārējā rozā brilles valkājošā Rietumu demokrātijas pasaule. Tas viss kopumā ilgtermiņā uzturēja un veicināja viņu visatļautības, nekaunības, agresivitātes un radikālisma pieaugumu ar visām no tā izrietošajām sekām. Ko sēsi, to pļausi!

Bet nu situācija ir būtiski mainījusies, un "mocekļi", ja vēl nav sapratuši, tad sāk vismaz nojaust, ka "pasaule nekad vairs nebūs tāda, kāda bija pirms kara Ukrainā" attiecas arī uz viņiem, un līdz šim zemapziņā mājojušās eksistenciālās bailes palikt bez Kremļa pūķa un bailes no Krievijas iespējamā sabrukuma pamazām sāk pārvākties uz apziņu... "Mierinājumam" – "mocekļiem" ieteicams zināt, cieši ielāgot un atcerēties, ka demokrātijai ir leģitīmas tiesības sevi aizsargāt. Šādas tiesības (un pienākums) ir arī visiem Latvijai lojālajiem cilvēkiem – valsts patriotiem. Nu demokrātijas leģitīmie aizsargmehānismi ir iedarbināti visā demokrātiskajā pasaulē, arī Latvijā...

Valstiskās kopapziņas un nacionālās pašapziņas, vispārcilvēcisko vērtību un saliedētas sabiedrības sakarā gribu minēt Ulda Bērziņa radītu lakonisku, ar mūžīgi mūsdienīgas un mūsdienīgi mūžīgas domas garīgās enerģijas piesātinātu satriecošu divrindi, kuru veido viņa paša vienrinde salikumā ar visā pasaulē zināmiem Kiplinga ikoniskajiem vārdiem "Mums vienas asinis – tev un man", ar kuru Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī 1982. gadā manis iestudētās izrādes "Mauglis" finālā Mauglis vēršas pie skatītājiem – cilvēkiem –

Kā tas cilvēku valodā skan:

Vienas asinis – tev un man?

Dievs, svētī Latviju! Dievs, svētī Ukrainu! Dievs, svētī veselo saprātu!