Šķiet, reti kura parādība ir tik cieši "pielipusi" radošajām aprindām kā bohēma. Šis vārds ir nesaraujami saistīts ar radošajām profesijām – māksliniekiem, aktieriem, mūziķiem, dzejniekiem. Slavas dziesmas vīnam kā iedvesmas avotam un rūpju kliedētājam radīja jau senie grieķi, romieši un turpināja visu ēru dzejnieki, līdz pat mūsdienām. Tas ir arī viens no spēcīgākajiem stereotipiem – lai mākslinieki (plašā nozīmē) spētu radīt, viņiem ir nepieciešams alkohols kā stimuls...
Šis raksts ir daļa no rakstu sērijas "Latvijas dzertgriba", kurā stāstām par alkoholismu Latvijā un grādīgo dzērienu ietekmi uz cilvēku dzīvēm.
Jāteic, arī paši "radošie" šo stereotipu uztur un kultivē. Lai atceramies rokenrola ēru no pašiem tās pirmsākumiem – reti kura roka apvienība iztika bez lielākiem vai mazākiem skandāliem, kam par iemeslu bija plejāde dažādu apreibinošu vielu. No Preslija un "bītliem" līdz nesenajai "Eirovīzijas" sensācijai "Maneskin". Arī Latvijas radošajās aprindās netrūkst stāstu par bohēmas skartiem un iznīcinātiem talantiem un zvaigznēm. Ko tur liegties – arī starp maniem kolēģiem, žurnālistiem, ir gana daudz šādu piemēru. Un tomēr – sabiedrības attieksme pret mākslinieku bohēmu ir tāda miermīlīgi saprotoša, ne nosodoša. Ko no viņiem gribēt, tie taču radošie gari, emocionāli trausli, viņi citādi nevar! Citādi tas skaistais nenāk. Citādi viņi nevar "iziet no lomas". Citādi viņi nevar sniegt klausītājiem savu intensīvo vēstījumu. Jā, radošais darbs ir ārdošs, tas liek dvēseli ne tikai izlikt apskatei, bet arī saplosīt. Bet vai tiešām alkohols ir vienīgais, kas var piedabūt to mūzu atlidot un pēc tam – sašūt saplosīto, aizpildīt atdoto?
Pašu radošo personību vidū bohēma pārsvarā netiek uztverta kā draudīgs ļaunums. Protams, visi apzinās alkohola un atkarību raisošo vielu nodarīto postu, taču stāsti, baumas un ziņas par uzdzīvi, kas notiek aiz kulisēm, nerimstas. Ir "norautas" izrādes, "norauti" koncerti. Tiem, kuru māksla uzlikta uz papīra – ar krāsām vai vārdiem, šajā ziņā vieglāk, process nav tik publisks, grāmatas tiek izdotas un izstādes iekārtotas neatkarīgi no autora "dvēseles stāvokļa".
Maz ir stāstu, ka kāds, sācis slīkt atkarību purvā, būtu izcīnījis uzvaru pār sevi. Vienīgais, kurš nāk prātā, – Maestro Raimonds Pauls, kuram izdevās pateikt striktu "nē" alkoholam.
Skaudri vērot Jāņa Ziemeļnieka atklātību viņa dzejā, zinot par viņa atkarību no opija, bet viegli un eleganti vijas dzeja Jāņa Petera dzejoļu krājumā "Vīna dvēsele". Un himniski skan viena no grupas "Pērkons" dziesmām ar Eduarda Veidenbauma vārdiem: "Iedzer, brāli, laiki grūti, / Dzīves ērkšķi nikni dur./ Iedzer, mazāk sāpes jūti, / Jaunu dzīvi alus bur." Šīs dziesmas autors Juris Kulakovs sevi dēvē par vienu no slavenākajiem Rīgas bohēmistiem... Un te nav, ko iebilst, viņa vārds ir biežs "viesis" dzeltenās preses slejās, un tieši šajā kontekstā.
Pēc ilgas pierunāšanas komponists piekrita intervijai par šo saldi sāpīgo tēmu – mākslinieku bohēmu.
Vai mākslinieku aprindās bez bohēmas maz var eksistēt un būt? Vai tā nav kā sava veida "caurlaide" pie tiem, radošajiem? Vai vari tur iederēties, ja kopā ar visiem nedzer vīnu?
Nē. Tieši otrādi! Tā ir intelektuāla, ļoti jūtīga sabiedrība, daži pat ar ekstrasensorām spējām.
Nav nozīmes, vai kaut ko lieto, vai atturas. Caurlaide ir tas, uz ko tu esi spējīgs savā jomā.