"Sliktākās mammas ieraksts" - tā savu pieredzes aprakstu nosauc māmiņa. Par attiecībām ar meitu viņa ir konsultējusies arī pie psihologa, taču reālus padomus, kā šo atrisināt, diemžēl nav saņēmusi.
Lūk, viņas stāsts:
"Nāku laikam tikai izteikties, izraudāties. Varbūt rakstot atnāks pašai kāda atziņa vai atbilde. Jūtu, ka mani plosa no iekšas par to, ka esmu briesmīga māte.
Kur es pieļāvu kļūdu? Vai es savu bērnu nemīlu?
Vai mana galva un domāšana ir kropla?
Vai atdot savu bērnu kādam, kas spēs pieņemt viņas raksturu?
Vai es sabojāšu savu bērnu nākotnes, jo netieku galā?
Tik daudz, daudz jautājumu, kurus nevar no sirds izrunāt.
Jo pieņemts ir tēlot un teikt, ka viss kārtībā, un esmu labākā mamma savam bērnam.
Nosodījumiem esmu gatava, jo zinu, ka labās mammas nomētās mani ar sūdiem. Aiziet.
Esmu slimi pedantiska un rādu bērniem piemēru. Bet mans bērns ir cūcīgs, mētā netīrās zeķes pa stūriem, skapī vienmēr mūžīgais bardaks, istabā vienmēr netīrās krūzes, drēbes, un katru dienu istabā miskaste. Istabu dala, ar mazāko.
Apavi ilgāk kā mēnesi neturas, staigā ar netīriem un nemaz neiedomājas viņus notīrīt, ja nepasaka. Bet acis krāsot grib. Esmu miljoniem reižu skaidrojusi, stāstījusi, rādījusi.
Kā pret sienu. Bērns negrib saprast, ka meitenei jābūt kārtīgai, arī apaviem.
Ja palūdzu kaut ko izdarīt, kas ietilpst pienākumos, jāatkārto 20 reizes. Tikai uzbļaujot viņa saprot, ka jāsāk kaut ko darīt. Un katru reizi aizbildinās: es aizmirsu.
Esmu aizmirsusi, kad es normālā tonī ar viņu esmu runājusi. Un tas reāli sāp, ka nemāku vairs sarunāties normālā tonī.
Neakurātums pret mantām.
Telefoni neturas ilgāk par 4 mēnešiem,
Skolas klades saķēpātas, drēbes visas izstaipījusi, saplēsusi,
Apavus arī nesaudzē, bet pieprasa katru dienu, visu laiku, ka grib to, grib šito, vajag to, vajag šito. Ekskursija tur, nometne tur, jāmaksā tur, vajag tik. Un, protams, tiktoks saka priekšā par brendīgiem meikapiem, drēbēm, telefoniem utt.
Esmu aizmirsusi, kad pēdējo reizi pati sev kaut ko esmu nopirkusi.
Un bērniem pērku nevis pēc iegribām, bet pēc vajadzības, jo neesam tik situēti, lai varētu atļauties visu, ko vēlamies.
Attieksme pret mazāko.
Smejas sejā, mēdas aiz stūra uz viņu, kaitina, kad neredzu, var pagrūst, un, skatoties acīs, teikt, es neko, tā bija viņa. Viņa vainīga.
Uz morāli, vienmēr man atbild ar pretīgu - mhm, mhm.
Ja jūs zinātu, kā gribas tajā brīdī iedot pliķi viņai. Bet nevar taču, un tas nav risinājums. Bet reizēm liekas, ka tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Meitenei galva, gudra, mācīties var, bet vienalga atnes pa kādai nesekmīgai atzīmei. Lai gan stingri esmu pateikusi, ka zemākā atzīme var būt 6.
Jā, esmu stingra uz mācībām, viņas pienākums ir mācīties, bet viņa neizjūt pat kaunu, ka viņa ir nesekmīga. Vienmēr kāda skolotāja būs vainīga, tikai ne viņa. Vai arī neizpildītais mājasdarbs tiek atkal aizbildināts ar - es aizmirsu.
Neesam mēs bagāti, bet pēc iespējām izbraucam no mājas kopā. Ir izklaides, vienmēr paēduši, pa lielam nekas netrūkst, bet kāpēc viņas uzvedība ir tāda?
Jo vairāk viņa tā uzvedas, jo lielāka starpsiena starp mums veidojas. Un man aiziet spīts, ka es vispār viņai neko nevēlos ne pirkt, ne dot, ne iepriecināt, pat sarunāties, jo zinu, ka tas tāpat ir tikai uz vienu dienu. Bet, protams, pērku, dodu, un viss notiek.
Esmu teikusi viņai pašai - es vairāk došu tev, būs labāk, tikai, lūdzu, klausi, esi normāls bērns, esi kārtīga, mācies, un mana attieksme mainīsies. Bet katru reizi sarunas efektivitāte ir 10 minūtes, un tieši tā, jā, viņa var mani izvest no pacietības pat dažu sekunžu laikā.
Ja kāds vien saprastu, cik ļoti inde manī iesēdusies, ka nespēju kontrolēt tās sajūtas un dusmas un emocijas, kas saistās pret bērnu, pret sevi.
Kur man iet, ko darīt, kā iemācīt, kā sevi kontrolēt? Kā kļūt normālai mammai?
Problēma ir tikai ar vienu bērnu.
Tas pāries?
Vai es reāli esmu mūžīgi mūžos sliktākā mamma?
Paldies, ka daļiņu no manas sāpes izlasījāt.
Varbūt kādai ir atbilde kaut uz vienu manu jautājumu.
Vai varbūt sūdainais miets man palīdzēs kaut ko saredzēt, sadzirdēt?
P. S.
Iespējams, man ieteiks iet pie psihologa. Esmu bijusi, nebija veiksmīgi. Pateica, lai nekropļoju bērnam bērnību.
Kāds teiks - sodi, atņemot telefonu. Esmu mēģinājusi, paliek attieksme vēl trakāka.
Kāda teiks - mīli. Esmu mēģinājusi viņu nolikt kā prioritāti. Sāk manipulēt un paliek bezkaunīga.
Attieksme tāda ir tikai ar mani. Ar nevienu citu šādas problēmas uzvedības nav, saka - eņģelītis.
Tātad vaina ir manī. Bet ar ko man sākt, kā pieņemt pašai savu bērnu?"
Foruma lietotāju atsaucība ir bijusi milzīga - sieviete saņēmusi daudz mierinošu un iedrošinošu komentāru no citām mammām, kuru bērni ir vai ir bijuši pusaudžu vecumā.
"Sākas pusaudžu gadi - apsveicu! Man arī ir pusaudzis, sākumā likās, ka nojūgšos. Sāku just, ka zūd saikne starp mums, un veidojas aiza. Pēc tam izlasīju vienu vienkāršu metodi - samīļot bērnu, daudz un bieži! Sākumā vienkārši, garām ejot, katru reizi samīļot. Sākumā gan reakcija bija savāda no pusaudža, domāja, ka esmu dīvaina. Pēc pāris nedēļām uzvedība mainījās. Tas kļuva par mūsu ieradumu. Tagad lielais cilvēks pats nāk pretī ar atplestām rokām! Iesaku pamēģināt! Mums nostrādāja," pieredzē dalās mamma Līva. Viņas ieteikums saņēmis gandrīz 100 "patīk" atzīmju.
"Tik ļoti izklausās pēc manas lielās meitas un manām sajūtām par visu šo tēmu. Bet samierinos un pieņemu, ka tāds vecums," piebilst Baiba.
"Elementāri - beigt meitu likt iedomātos rāmjos. Viņas attieksme ir protests pret tiem rāmjiem. "Meitenei jābūt kārtīgai, zemāka atzīme par 6 nevar būt..." kas vēl tiks teikts? Meitene ar puisi drīkstēs skūpstīties tikai kāzu naktī? Meitene nedrīkst vilkt īsākus svārkus, jo tā ģērbjas tikai ...? Jūsu bērns ir personība. Izbeidziet likt rāmjos, adekvāti runājiet, iepazīstiet savu bērnu, nevis tikai spiediet uz to, kādai ir jābūt meitenei, un runājiet par pienākumu," iesaka Anna.
"Bērns ir vecāka spogulis. Sāciet ar to, ka nevis prasiet no meitas regulāri paklausību, bet aizejiet uz kafejnīcu vai filmu, uzlabojiet ar meitu attiecības! Un ieteiktu nekategorizēt - laba, slikta. Tāda vai šāda, jums viss ir kārtībā!" mierina Viktorija.