Diemžēl šīs pārmaiņas ne vienmēr ir pozitīvas, un viens no jaunākajiem atklājumiem vēsta par tā saukto 3/4 dzīves krīzi, kas skar lielu daļu cilvēku vecumā no 60 līdz 75 gadiem.
No trīsgadnieka vecuma līdz pusmūža krīzei – līdz šim psihologi bija izdalījuši vairākas dzīves krīzes, kas ir diezgan labi izpētītas, kaut arī nav vienprātīgi atzītas un vispārpieņemtas. Mūsu pieredze tomēr apstiprina, ka šajā priekšstatā par dzīves krīzēm noteiktos vecuma posmos ir sava daļa patiesības. Protams, ne visi uz tām iekrīt un ne visi izjūt tās tik smagi, tomēr taisnība ir slavenajai 16. gs. militārajai taktikai Praemonitus praemunitus – iepriekš brīdināts ir apbruņots.
Krīze ir neizbēgama dzīves daļa
Rēķini un parādi, mājas remonts vai pārcelšanās, bērnu problēmas, vecāku aprūpe, raizes par karjeru, otrā pusīte (vai tās trūkums)… Apvieno to visu ar graujošo iekšējo sajūtu, ka neesi izmantojis visu savu potenciālu, un… pasaule brūk. Kādā brīdī personīgā krīze ar privātas dabas problēmām pāraug dzīves krīzē ar eksistenciāliem jautājumiem. Tā kā šāda situācija rodas lielai vienas paaudzes daļai, kas attīstās līdzīgi, šo sakritību var droši dēvēt par kāda dzīves posma krīzi.
Faktiski dzīves krīze ir vispārīgs termins, zem kura slēpjas cilvēku psiholoģiskā reakcija uz lielām izmaiņām dzīvē vai tādiem notikumiem kā, piemēram, šķiršanās, laulības, karjeras maiņa, smaga slimība vai pat tuva ģimenes locekļa nāve. Krīze ir ciešanu un lielas pielāgošanās laiks, saistīts ar nozīmīgu dzīves pieredzi.
Krīze tiešām ir krīze, nevis tikai īslaicīgs emocionāls pārdzīvojums. Tā mūs pārņem ar savu plašumu vai dziļumu un noliek dzīves priekšā nesagatavotus.
Krīze var ietekmēt mūsu vērtības, dzīves uzskatus, pašpārliecību, un tās atklāšana un veiksmīga risināšana prasa laiku – drīzāk gadus nekā mēnešus. Tās pārvarēšana cieši saistīta ar cilvēka spējām konstruktīvi vadīt emocijas, izmantot domāšanu, lai izvērtētu līdzšinējo rīcību un tās sekas, kā arī prasa gribu un spēju rīkoties, lai attīstībā virzītos uz priekšu.
Mums katram ir gan savi, gan apkārtējo cilvēku piemēri, kā tiek risinātas dzīves krīzes. Kāda liela uzņēmuma galvenā grāmatvede Anna pēc saslimšanas ar vēzi atstāja darbu, visus spēkus veltīja, lai izveseļotos, un pēc tam atrada dzīves jēgu gleznošanas hobijā un mazbērnos. Turklāt ar šo savu krīzes pieredzi viņa aktīvi dalās onkoloģisko pacientu atbalsta grupā, palīdzot citiem. Savukārt Jānis, palicis viens pēc sievas ierosinātās šķiršanās, neatrada labāku mierinājumu par alkoholu un spēļu automātiem. Dzeršanas dēļ viņš zaudēja savu tālbraucēja šofera darbu, kā arī sabojāja attiecības – faktiski pilnīgi atsvešinājās – no pieaugušajiem bērniem un mazbērniem. Četrus gadus neko nemainot dzīvē, Jānis beigās saslima ar aknu cirozi, bet arī tas neietekmēja viņa attieksmi.
Krīze ir smags pārbaudījums, taču tai nedrīkst padoties vai baidīties no tās, turklāt mūsdienās ir dažādi veidi, kā to risināt.
Pozitīva iznākuma gadījumā cilvēkam no krīzes vajadzētu iziet vairāk nobriedušam, atvērtākam pret pasauli un spējīgam izmantot apgūto mācību nākotnē.
Vēl viena krīze!
Tas var gadīties ar ikvienu – krīze, kas liek apšaubīt savas vērtības, aizdomāties par to, cik dzīve ir īsa un kurp tā virzās tavā gadījumā. Līdz šim domājām, ka tā sauktā pusmūža krīze ir pēdējā, kas būtu jāpārcieš. Kad kanādiešu psihoanalītiķis Eliots Džekss 1965. gadā aprakstīja šo dvēseles meklējumu laiku, ieviešot jēdzienu pusmūža krīze, viņš to attiecināja galvenokārt uz cilvēkiem ap 45 gadu vecumu. Dažas desmitgades vēlāk tā tika uzskatīta par piecdesmitgadnieku problēmu, bet tagad psihologi apgalvo, ka ilgāka dzīve mūsdienās aizkavē pusmūža krīzi līdz 60 vai pat 70 gadiem, taču citi to uzskata par atsevišķu krīzi, nodēvējot par 3/4 dzīves krīzi.
Pašlaik cilvēki, kas vecāki par 60 gadiem, ir ceturtā daļa no iedzīvotājiem un kļūst par visstraujāk augošo vecuma grupu visā pasaulē.
Piemēram, ASV tiek prognozēts, ka iedzīvotāju skaits, kas vecāki par 65 gadiem, nākamajos 15 gados pieaugs par 50 procentiem. Jaunākajās aptaujās jau parādās pirmās bezdelīgas, kas to apstiprina. 2020. gada aptaujā, kurā piedalījās vairāk nekā 5000 austrāliešu, atklājās, ka trešā daļa ir jau iepazinusi 3/4 dzīves krīzi. Šie aptaujas dalībnieki ziņoja, ka izjūt nožēlu, garlaicību un mazdūšību, kā arī šaubas par savu finansiālo stabilitāti.
Šī tendence iezīmējās ļoti spilgti, pievēršot vispārēju uzmanību tam, vai 3/4 dzīves krīze negaida arī pārējos, sasniedzot 60–75 gadu vecumu?
Kāpēc uz vecumu ir tik grūti?
Dzīves krīžu (vai pāreju, kā daudzi pētnieki tās izvēlas apzīmēt) jēdzieni izriet no Ērika Ēriksona, Daniela Levinsona un citām pieaugušo cilvēku attīstības teorijām. Dzīves posmu un krīžu teorijas apgalvo, ka mēs virzāmies cauri paredzamām kognitīvās, sociālās un fiziskās attīstības fāzēm, kas var stimulēt mūs attiecīgi pielāgot savu dzīves struktūru un mērķus, bet dažreiz ne bez satricinājumiem.
Jau šajās 20. gadsimta teorijās iekļauts arī vecuma posms. Piemēram, izcilais amerikāņu psihoanalītiķis Ēriks Ēriksons uzskatīja, ka mūsu dzīvi, sākot no dzimšanas, var iedalīt astoņās attīstības stadijās, un katrā stadijā rodas krīze. Ja ar šo krīzi netiek galā, tad rodas mūsu ego (jeb Es) bojājumi. Septīto posmu, kas attiecas uz 40–65 gadus veciem cilvēkiem, Ēriksons nodēvēja par Rūpēm, izdalot pretpolus: ģenerativitāte pret stagnāciju. Ar ģenerativitāti psihoanalītiķis apzīmēja rūpes par nākamo paaudzi, lielāku personiskās atbildības izjūtu par notiekošo sabiedrībā un radošu iniciatīvu.
Šajā gadījumā cilvēks izvēlas darbu vai kādu pašrealizācijas veidu, kas palīdz rūpēties par sabiedrību, tās nākotni. Stagnācijas situācijā ir koncentrēšanās pašam uz sevi, savu komfortu, apmierinot savas vajadzības. Šādā gadījumā cilvēks bieži vien nav apmierināts ar savu dzīvi, nožēlo pagātnē pieņemtos lēmumus, sāk izjust dzīves bezjēdzību. Citiem vārdiem – pusmūža krīzi.
Pēc Ēriksona domām, 65 gados iestājas vecums, tas ir, astotais dzīves posms. Viņš to apzīmē kā Viedumu vai Dzīves gudrību. Šajā posmā ego integritāte nostājas pret izmisumu, proti, vieduma posmā ir jāiemācās pieņemt savas dzīves gaitu, pretējā gadījumā cilvēks uz to atskatīsies ar izmisumu. Ego integritāte nozīmē dzīves pieņemšanu tās pilnībā: uzvaras un sakāves, paveikto un nepaveikto. Šī pēdējā attīstības uzdevuma veiksmīgas izpildes rezultāts ir dzīves gudrības sasniegšana – spēja secināt, ka dzīve ir izdevusies un pilnībā apmierina. Taču, ja savas dzīves revīzijas rezultātā pārņem izmisums un bezcerība, jo neesi izmantojis visas iespējas, esi pieļāvis rupjas kļūdas un dzīvei nav bijis jēgas, tas galu galā novedīs pie depresijas. Ēriksons norāda, ka tieši tādās situācijās cilvēki, kuri pārkāpuši 60 gadu slieksni, visbiežāk sāk baidīties no nenovēršamās nāves.
Arī Levinsons, kurš stipri ietekmējās no Ēriksona, uzskata, ka galvenais uzdevums vēlīnā pieaugušā vecumā (60–85 gadi) ir pārdomāt savu dzīvi, ieskaitot veiksmes un neveiksmes, un novērtēt pārējo dzīves pieredzi. Taču viņš papildina šī attīstības posma raksturojumu ar vajadzību atteikties no formālās autoritātes vai varas, īpaši darbā, pretējā gadījumā cilvēks riskē tikt atrauts no savas paaudzes un nonākt konfliktā ar paaudzi vidējā pieaugušā vecumā (45–60 gadi).
Kā pazīt 3/4 dzīves krīzi?
Daļa psihologu iesaka meklēt palīdzību, ja seniors novēro sevī šādus simptomus: dzīvei vairs nav mērķa izjūtas, cilvēks pārvēršas kašķīgā vecī vai vecenē un visu laiku dzīvo, it kā lūkojoties atpakaļskata spogulī – nožēlojot ceļus, kurus nekad neizvēlējās iet.
Citi speciālisti par galvenajām vecuma krīzes pazīmēm atzīst aizvainojumu, aizkaitināmību vai rūgtumu, vēl citi to papildina ar nožēlu, vilšanos un skumjām.
Kopumā var teikt, ka visizplatītākie ir šie septiņi simptomi: pesimisms par nākotni, apātija, nožēla, aizvainojums kopā ar aizkaitināmību vai rūgtumu, neskaidrība par savām prioritātēm, vilšanās, kā arī tukšuma izjūta, skumjas vai vientulība.
Liela daļa šo negatīvo sajūtu pārklājas ar citām krīzēm, sevišķi ar pusmūža krīzi. Tomēr speciālisti uzskata, ka 3/4 dzīves krīzes pārbaudījumi atšķiras no pusmūža un dzīves ceturkšņa pārejas izaicinājumiem. Pusmūža pārejas posmā galvenie izaicinājumi var ietvert stāšanos pretī sajūtai par savu mirstīgumu, sasniedzot dzīves pusceļu; šaubas par saviem sapņiem un izvēlēm, kam esi sekojis līdz šim; apjukumu – iespējams, esi visu mūžu pūlējies, būdams ilūzijās par dzīvi, citiem un sevi; sajūtu par zaudēto jaunību.
Savukārt, pārejot 3/4 dzīves robežu, galvenās problēmas var rasties ar sajūtu, ka esi atpalicis salīdzinājumā ar vienaudžiem; grūtībām pieņemt lēmumus par karjeru, attiecībām un citus; trauksmi, spriedzi un neziņu par savu identitāti; neskaidrību par to, kas dzīvē patiešām ir svarīgs; bezmērķības izjūtu vai motivācijas trūkumu.
Faktori, kas izraisa 3/4 dzīves pāreju, ir faktiski unikāli. Pārkāpjot 60 gadu slieksni, parasti var rasties uztraukums par veselību, drošību, neatkarību un izolāciju. Šie jautājumi, visticamāk, šķitīs daudz aktuālāki nekā identitātes, mērķa vai mirstības jautājumi, kas raksturīgi agrākām dzīves pārejām.
Šajā dzīves posmā mēs saskaramies ar pensiju un tukšu ligzdu. Mums, iespējams, būs jāiemācās dzīvot pieticīgāk. Mūsu vecāki droši vien ir jau viņsaulē vai ļoti veci.
Kognitīvās, hormonu, izskata un fizisko spēju izmaiņas, kas līdz šim nebija lielas, tagad ir daudz jūtamākas. Tā kā lāpa nodota jaunākajām paaudzēm, vecāka gadagājuma cilvēki var justies mazāk pamanāmi, neievēroti vai nenovērtēti.
Pat ja pašam veselība vēl turas, ir nomācoši vērot, ka vienaudži arvien biežāk saskaras ar veselības problēmām vai pat pamet šo pasauli. Statistika ir biedējoša. Ja pirms 40 gadu vecuma nopietnas veselības problēmas skar mazāk nekā četrus no desmit cilvēkiem, tad ap 60 gadiem trīs ceturtdaļas no mums cīnās vismaz ar vienu nopietnu veselības problēmu. 75 gadu vecumā vismaz četriem no katriem pieciem senioriem būs viena vai vairākas nopietnas slimības.
Starp citu, Latvijā veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaits ir mazākais Eiropā. Sievietēm un vīriešiem šis skaitlis ir diezgan līdzīgs – kvalitatīvi mēs nodzīvojam apmēram 50 gadu, turpretim Zviedrijā šis rādītājs ir 70 gadu. Pagaidām tikai tiek plānots, ka līdz 2027. gadam veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaits sievietēm Latvijā palielināsies par trim gadiem un vīriešiem par četriem, attiecīgi sasniedzot 57 un 55 gadus. Vērts atzīmēt, ka daudzi ārsti par šīs atpalicības galveno cēloni min mūsu cilvēku paviršo attieksmi pret veselības pārbaudēm un profilaksi, nevis ekonomisko situāciju, medicīnas pieejamību un tamlīdzīgus faktorus.
No beigām līdz sākumam
Lai arī šīs izmaiņas var būt biedējošas un izaicinošas, tomēr dzīve pēc 65 gadiem sagādā arī savas dāvanas.
Tiek uzskatīts, ka katra krīze var sastāvēt no trim fāzēm. Sākotnējā – zaudējuma izjūtas – periodā ārējie notikumi vai iekšējie procesi var likt mums apzināties: tas, ko esam uzskatījuši par pašsaprotamu, var mainīties vai izzust uz visiem laikiem. Tas var izraisīt nemieru, noliegumu un nevēlēšanos mainīties. Vidējā fāzē jūtamies dezorientēti – varam meklēt izklaidēšanos, izstāties no spēles vai rīkoties impulsīvi. Tomēr ar laiku šis satricinājums var dot stimulu no jauna atklātai pašizpētei. Trešais ir nostabilizēšanās un jauna sākuma periods. Mēs pieņemam to, ko esam zaudējuši, un vairāk koncentrējamies uz to, par ko vēlamies kļūt.
Jebkurā pārejā mums ir iespēja virzīties tālāk par to, ko esam jau pārauguši. Ja to darīsim, mūsu dzīve var turpināt attīstīties. Ciktāl mēs nespējam pielāgoties, mūs var ierobežot dzīves struktūra, kas mums vairs neatbilst. Daudzi pārdzīvo 60. un 70. gadu desmitu, aptverot un pieņemot novecošanas pārmaiņas. Iepriekšminētajā pētījumā par Austrālijas senioriem, kuri ziņoja, ka viņiem ir 3/4 dzīves krīze, divas trešdaļas no viņiem galu galā to atzina par veselīgu procesu.
Saskaņā ar vairākiem statistikas rādītājiem apmierinātība ar dzīvi un subjektīvā labklājība pieaug vecumā no 60 gadiem līdz pat 80 un vairāk gadu vecumam, sasniedzot pat augstāku līmeni nekā 40 gados. Tas ilustrē mūsu tendenci līdz ar vecumu kļūt elastīgākiem un izturīgākiem. Saskaņā ar Amerikas Pensionāru asociācijas un žurnāla National Geographic 2022. gadā veikto aptauju, sasniedzot 80 gadu vecumu, to cilvēku, kuri jūtas gatavi nāves neizbēgamībai, ir vairāk nekā jebkurā jaunākā vecuma posmā.
Pēdējais smejas visgardāk
Pagaidām liecības par 3/4 dzīves krīzi ir lielākoties ņemtas iz dzīves, jo pētījumu tikpat kā nav. Tāpēc arī psihologi var ieteikt tos pašus paņēmienus krīzes pārvarēšanai, ko rekomendē citu dzīves pāreju laikā. Pamatā tā ir vēršanās pēc palīdzības – sarunas ar uzticamiem draugiem, terapijas apmeklēšana, piedalīšanās senioru atbalsta grupās un tamlīdzīgi. Nevajag palikt vienam ar savu izaicinājumu. Un ir arī vērtīgi veltīt laiku šo pārmaiņu izpētei un pašizziņai. Šim nolūkam labi kalpo tādas pārbaudītas metodes kā dienasgrāmatas rakstīšana, attiecīgas literatūras lasīšana.
Speciālisti īpaši uzsver nepieciešamību saglabāt humora izjūtu, jo nezin kāpēc daudziem šķiet, ka vecumam piestāv tikai nopietnība.
“Cilvēks nepārstāj smieties novecojot –cilvēks noveco, pārstājot smieties,” apgalvoja dižais amerikāņu humorists Džordžs Šovs. Ir būtiski svarīgi novecojot atrast prieku, jo tikai tad šis process noritēs veiksmīgi.
Taču, kā novērojuši psihologi, daudziem senioriem dzīvē pietrūkst humora, jo viņi domā, ka joki ir vērsti pret viņiem. Šiem cilvēkiem jautrība ir kā jaunības apģērbs, no kura tie izaug, un daudzi pat neatceras, kad pēdējo reizi ir labi izsmējušies. Rietumu kultūra ar savu no jaunības kulta atkarīgo domāšanu, kas novecošanu uztver kā apvainojumu, tikai veicina arvien pieaugošo drūmo uzskatu par to, kas pārējā dabā ir neizbēgama dzīves cikla kustība. Protams, tā nav komēdija, kad visvairāk dzīves pieredzējušie no mums tiek padarīti par maznozīmīgiem un pret viņiem izturas ar pieklājīgu vienaldzību. Taču pat šeit slēpjas ironija – šodienas jo jaunāks, jo labāks pūļa karognesēji būs rītdienas sociālā nodrošinājuma pabalstu patērētāji, smadzeņu treniņa programmu lietotāji un, iespējams, kādu jaunu viagras aizstājēju meklētāji.
Tāpēc psihologi vedina seniorus pārtraukt galvā veidot sarakstus ar katru ķermeņa daļu, kas vairs neizskatās un nedarbojas kā agrāk, tostarp smaidīšanas muskuļiem. Dzīvesprieku var atrast arī ne tik labā fiziskā formā – vecajos fotoalbumos, TV seriālos, filmās ar (arī) novecojušām filmzvaigznēm, žurnālos ar priecīgu un slavenu senioru uz vāka un tamlīdzīgi.
Tas, kurš smejas pēdējais, smejas visgardāk – šai parunai vajadzētu kļūt par senioru mantru.
Tas nenozīmē, ka mēs pārtraucam būt atbildīgi un kļūstam par veciem muļķiem, – tas vienkārši nozīmē, ka esam sasnieguši to savas dzīves punktu, kad humora izjūta var aizstāt maņas, kas kļuvušas vājākas: ožu, garšu, tausti, redzi un dzirdi. Un vispār – ir labi šad un tad rīkoties muļķīgi.
Kurā dzīves posmā var gaidīt vecuma krīzi?
Ne tikai populārā psiholoģija, bet arī zinātnieki atzīst, ka noteiktos vecuma posmos pastāv lielāks risks iekrist dzīves krīzes slazdos. Lūk, zināmākie piemēri!
* Trīsgadnieku krīze. Parasti sākas pēkšņi laika posmā no 2,5 līdz 4 gadiem, bērnam teju vienas dienas laikā kļūstot par dumpinieku. Spilgtākās iezīmes: nelokāmība, spītība, negatīvisms, despotisms, agresīva uzvedība, nostāja es ar tevi nedraudzēšos gan pret vienaudžiem, gan pieaugušajiem. Psihologi vērtē, ka tā ir cīņa par varu, kurā pieaugušie atrodas neizdevīgākā pozīcijā, jo bieži jūtas bezpalīdzīgi. Lai arī jārēķinās ar bērna viedokli un izvēli, tomēr jāatceras, ka mazam bērnam vajag mīlošu vadību, nevis iespējas izvēlēties. Ja vecāki ir apliecinājuši bērnam savu beznosacījumu mīlestību un viņiem ir izdevies noturēt robežas, ap četru gadu vecumu šai krīzei jau būtu jāpāriet.
* Pusaudžu krīze. Vecāku lielākais bieds, kas sākas no ap deviņu desmit gadu vecumu. Pusaudžu vecuma galvenais uzdevums ir savas identitātes un autonomijas izveidošana, tāpēc krasi mainās viņu attieksme pret pieaugušo padomiem. Pusaudzis cīnās par savu patstāvību, viņa pašapziņa ir ievainojamāka nekā mazam bērnam, viņš ir emocionāli nestabils bioloģisku iemeslu dēļ (mainās hormonālā sistēma). Pusaudžu vecums ir sarežģīts arī tāpēc, ka parādās milzum daudz jaunu emociju un dziņu, bet to kontrole ir vāja, jo smadzenes attīstās vēl līdz 25 gadu vecumam. Labas savstarpējās attiecības veidot ir jāmācās no jauna abām pusēm – gan pusaudzim, gan vecākiem; galvenais ir nenonākt uz asu konfliktu takas.
* Trīsdesmitgadnieku krīze. Pasaulē to mēdz dēvēt arī par ceturkšņa dzīves krīzi, parasti tā ir dažus gadus pirms vai pēc 30 gadiem. Iespējams, visizplatītākā krīze, jo saskaņā ar dažādiem pētījumiem skar 75–86 % jauno cilvēku. Nereti tā var sākties pat 18 gadu vecumā. Šis ir nenoteiktības, stresa un dziļu dvēseles meklējumu periods, ko daudzi jaunieši piedzīvo, sākot jaunu dzīves posmu. Viņiem raksturīga trauksme par savas dzīves virzienu un kvalitāti, viņi jūtas kā iesprostoti, bez iedvesmas un vīlušies. Viņiem šķiet, ka viņi tikai tērē laiku, nīkuļo, aktivitātes šķiet bezjēdzīgas, nav mērķa izjūtas un ir grūti pieņemt lēmumus.
Ceturkšņa dzīves krīze bieži ilgst vairākus gadus.
Tā sākas ar sajūtu, ka darbā vai mājās esi pakļauts smagām saistībām; cilvēki sāk strādāt, īrē dzīvokli un nodibina attiecības, bet pēc tam jūtas kā iestrēguši, tēlojot pieaugušo lomu.
Pārmaiņas, kas notiek pēc ceturkšņa dzīves krīzes, ir saistītas ar mūsu apgūto prasmju kopumu – psiholoģisko meistarību un prasmi regulēt, vājināt vai atlaist savas emocijas, nevis ļaut emocijām gūt virsroku. Rodas arī lielāka ticība sev. Atklāts, ka pēc tam, tas ir, 30–34 gadu vecumā, daudziem ir vislaimīgākais dzīves posms.
* Pusmūža krīze. Tā ir identitātes un pašapziņas pāreja, kas var rasties pusmūža cilvēkiem, parasti vecumā no 40 līdz 60 gadiem. Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, ka šī bēdīgi slavenā krīze ir neizbēgama, pētījumi liecina – tā skar tikai l0–20 % cilvēku. Atklāts arī, ka pusmūža krīze vīriešiem ilgst vidēji 3–10 gadus un sievietēm 2–5 gadus.
Šo krīzi var izraisīt novecošana pati par sevi vai novecošana apvienojumā ar kādām pārmaiņām, problēmām vai nožēlu par darbu vai karjeru (vai to trūkumu).
Visbiežāk krīze izpaužas ar tādiem simptomiem kā depresija vai trauksme, aizkaitināmība vai garastāvokļa svārstības, miega traucējumi, svara pieaugums vai zudums, pastiprināta neizlēmība. Jaunākie pētījumi vedina domāt, ka no pusmūža krīzes vairāk cieš rietumnieki, jo Austrumos, piemēram, Japānā vai Indijā, vecums tiek uztverts citādi, ne tik jūtīgi kā pie mums, kur valda jaunības kults. Atklāts arī, ka pusmūža krīzei mazāk pakļauti cilvēki, kas bija mainījuši karjeru vai darbu jau agrāk, un tas liek domāt, ka šai krīzei ir cieša saistība ar cilvēka profesionālo statusu.