Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Vispirms parunāsim par "terminiem" – patiešām nav būtiski, vai no skapja "izejat", "izkāpjat", "izlecat", "izkrītat" vai "izpeldat" (varētu būt arī variants "izgrūžaties"/"sevi izgrūžat", bet tas skan nedaudz "aizdomīgi"). Varbūt jūs kāds mīļi pastumj (kā ērgļu māte savus mazuļus no ligzdas) vai jūs vienkārši paslīdat (kā slapjā zālē, uz līdzenas vietas, nejauši un bez varas darbiem), vai apzināti metaties laukā (kā tie "trakie", kas lec ar gumijām) – visos gadījumos jūs tomēr esat ārā. Un tas ir labi, jo tieši tas ir būtiskākais.
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tomēr daudzi Latvijā turpina sīksti uzstāt, ka "mājot skapī" ir viņu konstitucionālās tiesības. Viņiem, nenoliedzami, ir taisnība. Taču vēršu uzmanību, ka arī man ir tiesības, proti, būt vecmodīgam un izmantot apzīmējumu "izkāpt no skapja". Jā, ar plašu soli.
Vēl pie "terminiem" man jāpaskaidro, ka mana vecmodīguma neatņemam daļa ir klasiskā akronīma LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas) izmantošana. Tas nenozīmē, ka nezinu par akronīma LGBTQ+ vai LGBTTTQQIAA piedāvāto apjomīgo plašumu. Tomēr vecums, kā zināms, nenāk viens, un ar LGBT es saprotu visus, arī pārējos burtiņus. Pieņemiet to.
Cilvēces attīstības pētniecība mums uzrāda aizraujošu un piedzīvojumiem bagātu vēsturi. Kam tik mūsu senči nav ticējuši, ko tik nav darījuši un kur tik nav dzīvojuši. Varētu arī piebilst, ko tik sev nav iestāstījuši. Nekur tālu jau no saviem senčiem tikuši neesam – ja paši sev iestāstām, ka jāpērk jaunākā modeļa mobilais telefons, tad vienīgais arguments, lai to neiegādātos, būs "izpirkts", "neražo" vai "jau novecojis modelis". Protams, piemērs pārāk novienkāršo mūsu spēju par kaut ko "uzburt ainu" un ietekmēt pašiem sevi (arī iedvesmoties). Tomēr, domājams, piekritīsiet, ka cilvēks ir meistars gan sev un citiem iestāstīt, gan sevi un citus apmānīt. Arī attiecībā uz to, kāds ir citu priekšstats un/vai zināšanas par mums.
No vienas puses, tā ir pašsaprotama situācija/stāvoklis, kurā mamma savu bērnu pieņem tādu, kāds viņš ir, un saprot vislabāk vai vismaz cenšas saprast. Varētu teikt, ka tā ir norma, kuru izvirzām kā atskaites punktu visām mammām. Protams, no ideāla vienmēr ir atkāpes, tomēr, teiksim tā, bez runāšanas mūs nesaprot neviens (jo nezina, ko vēlamies pateikt). Iedomātais noraidījums vēl pirms pašas sarunas ar mammu var/varētu būt loģisks, tomēr tas nevarētu būt arguments klusēt visu dzīvi. Uztraukums ir pārvaramā "parādība". Būtu arī godīgi "izkāpšanas no skapja" kontekstā mammai nepārmest citādības nepieņemšanu, ja ar viņu par to nav notikusi saruna un viņai nav bijis iespējas "sākt mainīties" (lai arī ko tas nozīmētu viņas kontekstā). Jā, ir dzirdēts, ka "es taču devu mājienu, bet viņa neko nav sapratusi". Dot mājienu, ka es patīku manam draugam gejam, nav gluži tas pats, kas teikt: "Mammu, esmu gejs! Lūk, viņš ir mans draugs!" Domāju, ka atšķirība pamanāma.
Teju visās dzīves jomās ir kļuvis par pašsaprotamu "būt godīgam". Godīgs bizness, godīga valsts pārvalde, godīgas attiecības utt. Bieži vien ar to tiek saprasts "kaut kas cēls un nezināms", tikpat bieži – skaidri reglamentētas prasības, turklāt tādas, par kuru neievērošanu pienākas vismaz bāriens. Tātad aktuāls ir jautājums: vai "izkāpšana no skapja" būtu kvalificējama kā godīguma izpausme/pazīme? Kā zināms, LGBT kopienas pārstāvji strādā/darbojas visās dzīves jomās/profesijās. Tātad, šķiet, ja godīgumu sagaidām it visās dzīves jomās, arī "izkāpšana no skapja" būtu kā godīgas rīcības pazīme godīgā sabiedrībā. Tāpēc, dārgā LGBT kopienas neredzamā daļa, vispirms – esiet godīgi un nemāniet sevi, esiet godīgi pret savām mammām, "izkāpiet no skapja" un uzelpojiet, un tad arī jūsu godīgums pret sevi un mammu ģimenes līmenī palīdzēs Latvijas sabiedrībai kļūt labākai. Jā, tad ar laiku Latvijā pazudīs arī "neredzamā geja" sindroms (tik ļoti mīļš daudziem Latvijas Republikas Saeimas pašdarbības kolektīviem).
Pirms daudziem gadiem, apmēram 25+, uzzināju, ka dažas atpazīstamas Latvijas personas ir homoseksuālas. To man nepateica kāds "Delfi" orākuls vai kāds no LGBT kopienas, bet kā faktu pasniedza "heteroseksuāļi vienkāršie". Kā vispārzināmu faktu. Nav ne jausmas, kā viņi to uzzināja, – acīmredzot "klusie telefoni" bija labāk informēti. Vispirms "nāca gaismā", ka homoseksuāls ir Normunds Naumanis (1962.–2014.), žurnālists, kino un teātra kritiķis, viņam sekoja Andrejs Žagars (1958.–2019.), Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors, uzņēmējs, aktieris un politiķis, visbeidzot, līdzīgā kārtā uzzināju, ka homoseksuāls ir Aivis Freidenfelds (1969.–2019.), Valsts kancelejas preses sekretārs, arīdzan Satiksmes ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājs. To uzzināju es, un, laikam ejot, izrādījās, ka ne tikai trīs minētās personas bija "visiem zināms valsts noslēpums", kas, gaidot labākus laikus politikā vai ērtāku mirkli sarunai ar māti, tomēr bija "izkāpinātas no skapja ne visai pēc savas gribas". Vai kāds tagad teiks, ka to nezināja? Nopietni?
Protams, varētu rasties pamatots jautājums: kāpēc 2022. gadā būtu nepieciešams "mākslīgi" kādu "raut ārā no skapja", turklāt pēc nāves? Ziniet, ja homoseksualitāte būtu "goda un cieņas" aizskāruma jautājums (kā daudziem arvien šķiet), kas "mestu ēnu" uz "daudzbērnu ģimenes tēva reputāciju", tad jautājums varētu būt vietā. Taču šis nav stāsts par sabiedrībā zināmu personu profesionālās un/vai privātās darbības ietekmi uz citu personu profesionālo un/vai privāto darbību. Par to runāt, šķiet, būtu par agru, jo to, ko interešu konflikta novēršanas kontekstā sagaidām no laulāta heteroseksuāla pāra, mēs šobrīd nevaram prasīt (un arī sagaidīt) no homoseksuāla pāra, jo Latvijas sabiedrība, protams, ir "gudrāka par visiem pasaulē" un nekādas "geju laulības" taču nav vajadzīgas.
Lielais stāsts ir par LGBT kopienu, kuru veido ne tikai tās šodiena un tas, ko mēs zinām tagad, bet arī tās pagātne. Jā, arī pirms pirmā "Rīgas praida" 2005. gadā. LGBT kopiena vispirms ir cilvēki – gan pagātnē, gan tagadnē –, un tikai tad seko notikumi un organizācijas. To, cik sabiedrībai un arī LGBT kopienai svarīga ir pagātne, parādīja un arī pierādīja Kaspara Aleksandra Irbes (1906.–1996.) pamanāmā "izkāpšana no skapja" ar grāmatu "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata, 1927.–1949." (Rīga, "Ascendum", 2021.). Neviens nevar apgalvot, ka zina, vai, esot dzīvs, viņš būtu bijis ar mieru šādam "izgājienam". Lai nu kā, Kaspara Aleksandra Irbes "izkāpšanas no skapja" ir paplašinājusi arī LGBT kopienas vēstures uztveri – pat tad, kad nav politisku panākumu un valda vāji ierobežota homofobija, "savu dzīvi vienkāršo dzīvo cilvēks vienkāršais". Tomēr ne jau tikai Kaspars Aleksandrs Irbe "ņēma talkā druku" – arī Mārtiņš Rītiņš (1949.–2022.), ilgus gadus daudziem zināms kā pavārs, uzņēmējs un raidījumu vadītājs, visai pamanāmi oficiāli "izkāpa no skapja" ar Lindas Apses grāmatas "De Profundis. Mārtiņš Rītiņš" (Rīga, "Vincents restorānu serviss", 2021.) starpniecību un sniedza būtisku ieguldījumu LGBT kopienas redzamības/pamanāmības nostiprināšanā.
Nav nepieciešams gaidīt ilgus gadus, lai "izkāptu no skapja" mūža nogalē vai vardarbīgas nāves rezultātā (piemēram, advokāta Pāvela Rebenoka (1980.–2020.) un ārsta palīga Normunda Kindzuļa (1991.–2021.) publiska "izkāpšana no skapja" traģisku atgadījumu ietekmē). Pat Sandras Kalnietes grāmatas "Tev būs četri vīri" (Rīga, "Zvaigzne ABC", 2021.) galvenās varones Indras dēls Andris par savu homoseksualitāti mātei atzīstas vien neilgi pirms aiziešanas no dzīves neārstējamas slimības dēļ. Te gan jāpiemin arī pozitīvais, proti, Sandra Kalniete, iejutusies stāstnieces lomā, ar spēcīgām emocijām apraksta katras iedomātās mātes iespējamo pieredzi situācijā, kad "neplānoti" uzzina (bet kura gan to plānotu?) – "Mans dēls ir gejs!". Jāpiemin arī tas, kā tiek aprakstīta/radīta ideālā aina, kā labai mātei būtu jārīkojas, – dēls jāpieņem tāds, kāds viņš ir, un jāatbalsta tā, kā var palīdzēt vislabāk.
Kad 2020. gada 9. novembrī teju visi Latvijas mediji bija informējuši, ka Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs līdz ar savu dzīvesbiedru 8. novembrī ir piedzīvojis uzbrukumu, man bija skumji. Protams, vispirms šīs skumjas bija par to, ka kaut kas tāds vispār ir noticis, ka kaut kas tāds arvien ir iespējams un ka laikam jau policijas rīcība būs "klasiski savdabīga". Manas otrās skumjas bija, un lai man piedod Deniss Hanovs, ka pieaudzis vīrietis "ar vārdu", statusu un atpazīstamību, ja ne visā Latvijas sabiedrībā, tad akadēmiskajā vidē pilnīgi noteikti, tik ilgi bija "marinējies" un jau iepriekš nebija "izkāpis no skapja". Runāt par toleranci un starpkultūru komunikāciju lekcijās, protams, ir skaisti, bet "izkāpt no skapja" reālajā dzīvē ir vēl skaistāk, protams, ne jau vardarbīgā veidā. Bet "treškāršās" skumjas mani nav pametušas arvien un skumdina visskumjāk – lai arī situācija sabiedrībā kopumā bija nervoza un arī traumatiska (lielās izmaiņas arvien vēl nav ieradušās), tomēr "izkāpt no skapja" drosmi neatrada Denisa Hanova dzīvesbiedrs. Viņam pilnīgi noteikti ir savi iemesli, kāpēc "sēdēt skapī" ir labāk (vai varbūt izdevīgāk).
1990. gadu pirmās puses LGBT aktīvisms Latvijā man saistās ar Juri Lavrikovu, Kārli Streipu, Elmāru Borinu, Aināru Ločmeli, Gati Bugovecki, Astrīdu Indričāni un citiem drosmīgajiem, kuru vārdi ik pa laikam pavīdēja arī tā laika avīzēs un kuru paveiktais gigantiskais un drosmīgais darbs vēl nav sagaidījis cieņpilnu novērtējumu. Tomēr pirms 25+ gadiem man pašam "izkāpt no skapja" tik publiskā veidā vēlēšanās nebija. Es izmantoju vārdu "vēlēšanās", jo tas ir pirmais, ar ko ir jāsāk. Vai tu vēlies "izkāpt no skapja"? Ja vēlies, tad atradīsi arī tos, kas atbalstīs, iedrošinās, sniegs padomu un pie vajadzības aizstāvēs un dos pajumti. Mana "izkāpšana no skapja" bijusi gan "šaurāka" (mazais loks), gan "plašāka" (lielais loks) – tāpēc, no vienas puses, labi saprotu gadu gaitā LGBT kopienā dzirdēto "argumentu" klāstu, kāpēc "no skapja neizkāpt". Tur ir gan darbs, karjera un nauda, gan ģimene, reliģija un politika, gan arī mazs ciems ar "tolerantiem" ļaudīm. No otras puses, bez "izkāpšanas no skapja" kaimiņu pagalma meitenes un puiši Latvijas Republikas Saeimā, piemēram, Ramona, Jūlija, Ieva, Inguna, Karina, Māris, Kaspars, Ēriks, Aldis un Ralfs, vēl gadiem ilgi ne tikai mērkaķosies, bet arī tizlosies. Viņiem nekur nav jāsteidzas, jo viņu "kalpošanu sabiedrībai" nodrošina gan tie, kas "neizkāpj no skapja", gan tie, kas līdz ar pases saņemšanu inficējas ar vīrusu "nav jau par ko balsot". Lai nostātos pret ko tādu, ir jāvēlas (kā izvēle), jo pats no sevis nekas nenotiek.
Dārgie Latvijas žurnālisti, profesori, skolotāji un mākslinieki/mūziķi/fotogrāfi! Rakstot profesijas, aiz katras no tām zinu kādu, kuram jau sen ir laiks "izkāpt no skapja". Jums ir stabils atalgojums, "iekarota" vieta profesijas sacensībās, un, būsim godīgi, par daudziem no jums jau labu laiku mēļo dzeltenā prese. Ģimene, draugi, darba kolēģi un lielākā daļa sabiedrības jūs pieņems tādus, kādi esat. "Izkāpiet no skapja" jau šodien. Negaidiet rītdienu. Jūsu "izkāpšana no skapja", protams, vissvarīgākā ir jums pašiem un jūsu ģimenēm, taču – un to nevar nedz izmērīt, nedz nosvērt – tā ir svarīga gan jauniem, gan veciem, lai Latvijas sabiedrība pamana LGBT kopienas dažādību. "Izkāpšana no skapja" ir svarīga godīguma mēraukla, jo īpaši žurnālistiem. Tas būtu tikai godīgi pret skatītājiem, klausītājiem vai lasītājiem, ja žurnālists, veidojot LGBT kopienas tematikai veltītu materiālu, pats būtu "izkāpis no skapja". Un tas attiecas ne tikai uz sabiedriskajiem, bet arī uz privātajiem medijiem. Ja žurnālistam savā redakcijā nav drosmes "izkāpt no skapja", vai būs drosme runāt par citiem izaicinājumiem? Un kāda tad ir redakcijas vide? Tiešām iekļaujoša?
Ik pa laikam Kārlis Streips sūkstās, ka Latvijā esot tikai divi geji – viņš pats un Edgars Rinkēvičs. Var piekrist, ka Latvijā nav pārāk daudz "izkāpušu no skapja" personu, kas būtu zināmas pilnīgi visiem. Tomēr jāsaka, ka pašu Kārli Streipu un Edgaru Rinkēviču 2022. gadā visdrīzāk labi pazīst Latvijas Televīzijas raidījuma "Panorāma" skatītāji. Protams, tas bija sarkastisks pārspīlējums. Taču būtu labi ņemt vērā, ka "izkāpšana no skapja" nav atpazīstamības sacensības dzeltenajā presē. Tas, ka atsevišķi LGBT kopienas pārstāvji tiek intervēti biežāk vai pat regulāri, norāda arī uz Latvijas žurnālistu slinkumu, nemeklējot jaunus LGBT kopienas stāstus (to ir gana daudz), bet "uzsildot ar mikroviļņiem" ko jau pamatīgi apbružātu.
Visbeidzot, ir arī laba ziņa. Latvijā arvien paplašinās tā LGBT kopienas daļa, kas ir "izkāpusi no skapja" savā vecuma, dzimuma, valodas, sporta, literatūras vai pat reliģijas "segmentā". Jā, Agita Veisa, Agnese Boža, Aleksandrs Ivanajevs, Anamika Goldberga, Ance Stafecka, Andis Geste, Andrejs Visockis, Andris Strēlis, Andželika Vasiļjeva, Anna Belkovska, Antons Mozaļevskis, Armands Skolmeisters, Dāvis Ķimenis-Bergholds, Dāvis Lemeševskis, Deniss Ševeļovs, Diāna Ieleja, Dzintars Skarbovskis, Edgars Jeršovs, Eduards Feoktistovs, Eva Edža, Evita Goša, Faruhs Matkasimovs, Ģirts Krūmiņš, Ieva Adamss, Ieva Pļavniece, Ieva Saliņa, Ilza Jankovska, Ilze Jansone, Inga Cvetkova, Jana Jarinovska, Jaroslavs Barišņikovs, Jānis Daukša, Jānis Lietavietis, Jānis Lībeks, Jānis Miņins, Jānis Ozoliņš, Jolanta Cihanoviča, Jurģis Kalniņš, Kaspars Blūms-Blūmanis, Kaspars Vanags, Kārlis Vērdiņš, Kaspars Zālītis, Konstantīns Žukovs, Ksenija Tarasova, Lilita Poriete, Linda Curika, Linda Freimane, Līga Kļaviņa, Loreta Jansone, Maigurs Skangalis, Marija Golubeva, Marta Herca, Marta Vētra, Māris Sants, Mārtiņš Zālītis, Normunds Zvejnieks, Pērs Bogomazovs, Pēteris Dragūns, Pēteris Jankavs, Pēteris Timofejevs, Raimonds Petrovics, Raivo Lasmanis, Ramona Krilova, Rihards Bargais, Roberts Putnis, Rojs Rodžers Linkevičs, Romans Andrejevs (Dāvids), Sabīne Niedola, Sandris Štāls, Sergejs Kristiāns Gončaruks, Sintija Kvēpa, Valters Daukste, Vents Vīnbergs, Vilnis Solovjovs, Vita Brakovska, Zigmārs Sebris un Zintis Muižnieks ir tikai daži no daudzajiem drosmīgajiem, kas jau ir "izkāpuši no skapja" un gaida jūs savā pulkā.
Bet visādi citādi – ja viss ir kārtībā, tad "no skapja neizkāp"...