Esmu strādājis dažādās skolās, kur biju skolotājs un mācīju matemātiku un astronomiju. Skolā strādāju kopš 2010.gada, un iepriekšējais mācību gads bija pirmais, kad es vairs nestrādāju skolā. Skolā nostrādāju 12 gadus.
Nomainīja 86 gadus vecu skolotāju
Pirmajos gados es sāku ar astronomijas mācīšanu. Strādāju Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā. Mums bija astronomijas skolotāja Ella Detlova, kurai tolaik bija 86 gadi. Skolotāja gaidīja, kurš varētu nākt viņu nomainīt. Tā kā man ļoti interesēja astronomija, es piekritu.
Ģimnāzijā nostrādāju 7 gadus, mācīju astronomiju un paralēli studēju fiziku un matemātiku. Šobrīd man ir maģistra grāds matemātikā.
Noslīpēja savu mācīšanas stilu
Pēc tam iestājos skolotāju sagatavošanas programā “Iespējamā misija”, jo pēc pāris skolā nostrādātiem gadiem sapratu, ka man pietrūkst zināšanu, kā vadīt mācīšanos efektīvi.
Ļoti daudz ko es vienkārši biju pārņēmis no saviem skolotājiem. Es redzēju, kā viņi māca, kas man patika un kas nepatika. Es kaut kā pielāgoju redzēto un izveidoju savu mācīšanas stilu.
Bet noteikti pedagoģijā kā zinātnē ir atziņas un pārbaudītas lietas, kuras zinot, es varu procesu padarīt efektīvāku. Tādēļ iestājos “Iespējamā misijā”, kur nomācījos 2 gadus. Ieguvu zināšanas, pieredzi un praksi pedagoģijā.”
Mācīja talantīgākos un motivētākos skolēnus
Pēc tam Emīls sāka mācīt matemātiku Rīgas Tehniskās universitātes Inženierzinātņu vidusskolā. Tur viņš nostrādāja 5 gadus.
“Gan 1.ģimnāzija, gan Inženierzinātņu vidusskola ir raksturīga ar to, ka ir ļoti liela skolēnu atlase, lai tajās iestātos, tādējādi tur mācās motivētākie, talantīgākie un zinošākie skolēni, kuriem ir augsta mācību motivācija un līdz ar to arī prasības, tādēļ skolotājam šādās skolās patiešām ir jābūt ekspertam savā jomā.
Intensīva izaugsme arī skolotājam
Tas man kā skolotājam lika visu laiku būt zināmā augstā līmenī. Es nevarēju atslābt. Ja kādreiz kaut ko līdz galam nevarēju izskaidrot tā, ka skolēns saprot, tad meklēju ceļus, kā to vēl citādi var izdarīt. Līdz ar to tā man bija ļoti intensīva izaugsme.
Skolēni bija jāgatavo arī olimpiādēm, starptautiskiem konkursiem. Mācību grāmatu vai metodisko līdzekļu tam, protams, nebija. Nācās pašam meklēt, kombinēt no dažādiem resursiem, dažreiz pašam gudrot kaut ko pilnīgi savu.”
Pārtrauca darbu skolā
Pēc 5 Inženierzinātņu vidusskolā nostrādātiem gadiem Emīls nolēma aiziet no darba skolā.
“Man bija arī audzināmā klase – divpadsmitie. Viņi pagājušajā gadā pabeidza mācības vidusskolā, bet es līdz ar viņiem pabeidzu darbu skolā, aizgāju no skolas.”
Darbs vakaros un brīvdienās veicināja izdegšanu
Kāpēc tāds lēmums? “Droši vien tādēļ, ka es kaut kādā ziņā jutos izsmēlis sevi tajā darbā. Tas arī sakrita ar to, ka nāca iekšā jaunais mācību saturs. Trūka pietiekami sastrukturētu materiālu, ko es varētu paņemt, atlasīt, iet ar tiem stundās un vadīt nodarbības.
Pēdējo gadu strādājot, man bija jārealizē jaunā programma, tādēļ sagatavošanās prasīja daudz papildu laika, jo man plauktos nav 30 gadus senas mapes vai uzdevumu krājumi, no kā pasmelties.
Es tiešām sēdēju vakaros un brīvdienās, lai saplānotu stundas un sagatavotu uzdevumus, jo strādāju uz padziļinātu izpratni nevis mehānisku iegaumēšanu un algoritmu atražošanu, bet šādu publiski pieejamu uzdevumu ir gaužām maz.
Turklāt temps un skolēnu spēju līmenis bija tāds, ka man bija jābūt ļoti gatavam visām situācijām stundās. Tas mani iedzina izdegšanā.
Stundas plānoja 3 dažādos līmeņos
To veicināja arī perfekcionisms, vēlēšanās visu izdarīt maksimāli labi. Visam bija jābūt gatavam, lai kas arī notiktu. Arī skolēni atzina, ka mācību stundas ir ļoti strukturētas.
Man klasē bija skolēni ar augstām zināšanām un spēju mācīties matemātiku augstā līmenī. Lielai daļai bija labs līmenis. Kādreiz bija arī daži, kam matemātika ne visai pavedās. Līdz ar to man nācās katru stundu plānot 3 līmeņos. Tas ievērojami patukšoja manus resursus.
Vai tas var būt tik vienkārši?!
Tad es sapratu, ka vispār dzīvē ir svarīgākas lietas, nekā tikai tiekties uz izcilību. Nolēmu, ka jāpalīdz ne tikai talantīgajiem, bet arī daudziem citiem skolēniem, kuriem vajadzīga palīdzība matemātikas apguvē.
Iemesli var būt dažādi, bet viens no tiem, kāpēc matemātikas eksāmenu rezultāti valstī ir tik slikti, saistīts ar to, ka dažkārt tiešām nepaveicas ar skolotāju. Savā pieredzē esmu pārliecinājies, ka, atnākot pie manis, skolēni ļoti ātri sāk saprast lietas. Es pilnīgi redzu viņu sejās pārsteigumu: “Vai tas tiešām var būt tik vienkārši?!”
Saprata, ka savu aicinājumu var īstenot arī privātstundās
Privātstundas es jau vadīju paralēli darbam skolā. Daru to padsmit gadus. Kovida laiks man iemācīja, ka to mierīgi var darīt attālināti. Nav absolūti nekādu problēmu!
Tad es sapratu: kāpēc lai es privātstundu vadīšanu nedarītu kā pamata darbu? Kam man vajadzīga skola, ja varu savu vēlēšanos strādāt saistībā ar izglītību, pedagoģiju un matemātiku īstenot arī individuāli?
Godīgi sakot, mani šī individuālā pieeja uzrunā vairāk nekā darbs ar klasi tādā nozīmē, ka tagad es varu vairāk iedziļināties, kā katrs bērns domā, kā viņš saprot lietas. Ar 24 un vairāk skolēnu lielām klasēm to nav tik viegli izdarīt, līdz ar to sanāk strādāt vairāk uz “vidējo” skolēnu.
Privātstundas var apvienot ar dzīvi Kanāriju salās
Vēl viens iemesls, kāpēc es aizgāju no skolas, ir tāds, ka man ļoti patīk ceļot. Ir skaidrs, ka darbs skolā nav īsti apvienojams ar to, ka es katru mēnesi pāris dienas vai nedēļu gribu pavadīt kaut kur citur. Piemēram, iepriekšējā ziemā un arī gadu iepriekš es vairākus mēnešus nodzīvoju Kanāriju salās.
Arī no turienes ir iespēja vadīt privātstundas un darīt citas lietas attālināti. Saslēdzoties attālināti, sajūta ir ļoti līdzīga kā klātienē. Arī mūsu intervijas laikā es varētu būt otrā pasaules malā, tā nav problēma.
Vēlējās strādāt, kad grib un cik daudz grib
Man ļoti svarīga bija fleksibilitāte un iespēja strādāt, kad es gribu un cik daudz es gribu.
Ja gribu vairāk, tad paņemu vairāk skolēnu. Bija reizes, kad dabūju atteikt, jo vienkārši grafiks bija pilns. Man bija svarīgi arī būt pašam sev par priekšnieku un novērtēt, uzslavēt sevi par labi paveiktu darbu.
Skolā pietrūka arī atzinības un novērtējuma
Viena no lietām, kas man skolā pietrūka, bija atzinība un novērtējums par darbu. Gan no vadības, gan no vecākiem. Protams, kad ir izlaidums, tad redzu savus darba augļus, bet līdz tam ir jāgaida veseli 3 gadi. Pirmos gadus strādājot, es īsti nevarēju saprast, ir labi vai nav labi. Es it kā uzprasījos pēc atgriezeniskās saites…”
Taču, vadot privātstundas, Emīls jau 1.nodarbības ietvaros var novērot (gan pēc skolēna sejas izteiksmes, gan teiktā) to, ka viņš beidzot ir sapratis to, ko varbūt iepriekšējos 3 gadus nesaprata.
“Tagad es daudz ātrāk saņemu atgriezenisko saiti. Man ir svarīgi, ka daru savu darbu labi, kvalitatīvi un noderīgi. Privātstundās es uzreiz saņemu šo pārliecību.”
Daži skolēni pretimnākšanu izmanto negodprātīgi
“Bet skolā, vadot stundas, es vairāk meklēju vidusceļu, kā sadarboties ar skolēniem, bet tajā pašā laikā vajadzēja noķert brīdi, kad viņi sāka to izmantot. Novēroju, ka dažreiz pretimnākšana tiek izmantota arī negodprātīgi.”
Kā negodprātīgas skolēnu rīcības piemēru Emīls minēja pārbaudes darbu rakstīšanu kovida pandēmijas laikā, kad notika attālinātās mācības. “Es kā skolotājs redzēju darbus ar identiskām kļūdām. Protams, objektīvi par to nevarēju pārliecināties, bet tajā brīdī man zuda uzticība, uzticēšanās, un tā nebija patīkama sajūta.
Kā skolotājs jutās nedaudz zaudējis
Man gribas uzticēties: ja es iedodu darbu, kas jāveic patstāvīgi, tad tas ir jāizdara. Ja tas nenotiek vai man ir pamatotas aizdomas, ka tas nenotiek, tad es kā skolotājs jūtos drusku zaudējis, jo neesmu spējis nodrošināt visiem vienlīdzīgus, godīgus apstākļus.”
Daļa skolēnu uzdoto darbu tiešām veica patstāvīgi, kā bija norādīts, taču citi savstarpēji sazinājās un, iespējams, norakstīja viens no otra. “Protams, galu galā viņi droši vien iemācās tāpat, bet, ja man ir jāizliek vērtējumi, no kuriem kaut kas ir atkarīgs…”
Tehnoloģijas var palīdzēt negodprātīgajiem
Piemēram, skolotāja ieliktais vērtējums var ietekmēt skolēna gada atzīmi vai to, kurš jaunietis tiek virzīts stipendijai. “Es ļoti atbildīgi uztveru savu pienākumu nodrošināt godīgus apstākļus visiem.
Godīgi sakot, mūsdienās, kad ir izplatītas dažādas tehnoloģijas, es īsti neredzu, kā skolotājs to var paveikt.”
Atrada veidu, kā nopelnīt vairāk
Runājot par darba vides un veida maiņu, Emīls vērsa uzmanību, ka arī skolotāju atalgojums ir nozīmīgs faktors.
“Strādājot skolā, es nevarēju atļauties nopelnīt tik, cik es gribēju, lai varētu dzīvot tā, kā gribu. Tādēļ es nevis samierinājos ar situāciju: kā ir, tā ir, bet gan meklēju, ko varu darīt, lai varētu atļauties dzīvot tā, kā vēlos.”
Jauns studiju virziens
Sarunas noslēgumā Emīls pastāstīja, ka pēdējos 3 gadus viņš studē supervīziju un koučingu.
“Tas manā uztverē ir nākamais līmenis. Mācīšana un mācīšanās man vienmēr bijusi tuva, bet tagad fokuss un interese ir vairāk par pieaugušo mācīšanos.
Ja es negribu iet klasē un vadīt stundas, tad redzu savu lomu un vietu skolotāju atbalsta nodrošināšanā. Turklāt ne tikai skolotājam, bet jebkuras nozares profesionālim.”
Savā jaunajā profesionālajā identitātē Emīls palīdz cilvēkiem izprast viņu darba situācijas, norunāt visu, kas sakrājies, lai, ejot mājās, var atpūsties, nevis brīvdienās domāt par darbu.
“Mēs nozīmīgu daļu savas dzīves pavadām darbā, tādēļ ir svarīgi to darīt tā, lai tas sagādā prieku un gandarījumu!”
Visu mūžu nav jāstrādā par skolotāju!
“Ja tu esi skolotājs, tas nenozīmē, ka tev visu mūžu jābūt par skolotāju. Es tagad mācos citu profesiju,” viņš sacīja un piebilda, ka daudz lietu no supervīzijas studijās apgūtā var izmantot arī matemātikas privātstundās.
Piemēram, viņš mēģina caur supervīzijas pieeju nodarbībās iepīt arī reālajā dzīvē noderīgas lietas.
Vēlāk var iemācīties jebko citu
“Jā, skolēns iemācās matemātiku, bet vispār veids, kā viņš mācās matemātiku, ir veids, kā viņš var iemācīties jebko. Mēģinu vispārināt. Un bieži vien tas notiek caur refleksiju, jo cilvēki mācās nevis no kļūdām, bet gan no refleksijas par šīm kļūdām.
Tur es redzu pievienoto vērtību savā darbā, strādājot ar skolēniem individuāli. No matemātikas mācīšanās viņi ilgtermiņā var paņemt noderīgas lietas un pielietot tās, lai tālāk dzīvē mācītos jebko,” Emīls dalījās savā pieredzē.
