Viņš jautājis saviem jaunajiem karavīriem, kurš no viņiem jau karojis 2014. gadā, bet kāda jauna puiša atbilde likusi aizdomāties.
"Viens no viņiem paskatījās uz mani un teica: "Komandieri, es esmu 18 gadus vecs." Sākumā es nodomāju, ko tu šeit dari kā bērns, bet tad es sapratu, ka viņš nav bērns. Viņš jau ir vīrs, kurš parādījis savu drosmi visdažādākajās situācijās. Bet 2014. gadā viņam bija tikai 10 gadi! Tagad viņam ir jāiet karā, jo mēs toreiz nespējām to apturēt."
Kočevenko pauž, ka negrib, lai viņa dēlam vai meitai vēlāk ir jāpabeidz šis karš.
"Tāpēc nav svarīgi, cik grūti tas mums visiem ir, mums jāpieliek visas pūles un domas, lai pabeigtu šo karu. Nedrīkstam padoties nogurumam, bailēm. Karš ir jāpabeidz, lai Ukraina būtu brīva. Lai mūsu bērni augtu laimīgi, veseli un pats svarīgākais - drošībā. Pats svarīgākais ir ticēt sev, bruņotajiem spēkiem, Ukrainai un viss būs labi! Slava Ukrainai!"
