Pats neatceros, kāda dīvaina lēmuma sakarā es reiz vienam no saviem politiskajiem draugiem uzdevu jautājumu: "Vai tā bija ļaunprātība vai stulbums?" Draugs paskatījās uz mani kā uz mazu bērnu un pēc pārdomu mirkļa pašsaprotamā balsī atbildēja: tas ir ļaunprātīgs stulbums.

Kaut ko līdzīgu diemžēl nākas teikt par Žana Kloda Junkera uznācienu Trīrē Kārļa Marksa 200. jubilejā, lai piedalītos ar sarkanu karogu apsegtas, ķīniešu dāvinātas statujas atklāšanā un teiktu runu vietējā baznīcā. Tā bija avantūra, no kuras visvairāk cietīs pats Junkers un viņa pārstāvētā organizācija, proti, Eiropas Komisija. Ir grūti iztēloties, kādu motīvu dēļ Junkeram vajadzēja parādīties šajā pasākumā. Savas Luksemburgas karjeras laikā viņš bija kristīgais demokrāts, nevis sociāldemokrāts.

Savukārt iedomāties, ka šā brīža Eiropas sociālisti var tā uzspiest uz Komisijas prezidentu, lai viņš pret savu gribu svinētu Marksa jubileju, arī ir pagrūti. Varbūt kungs vienkārši gribēja parādīt visiem pigu, vēl būdams EK prezidents, jo nākamgad Junkers visdrīzāk savu amatu zaudēs līdz ar jaunas Komisijas izveidi. Ja tā ir, tad šai draiskulībai būs nepatīkamas sekas. Tā pastiprinās iespaidu, ka Briseles birokrāti joprojām nav apjēguši, ka Savienībā vairs nav 15, bet gan 28 valstis. Lielākā daļa jaunpienācēju gadu desmitiem ir baroti ar Marksu pa abiem galiem piespiedu kārtā. Savukārt kungi Briselē nav pamanījuši, ka šo valstu pašizpratne ir lielā mērā antikomunistiska – piedošanu, te pat zociķi izvairās piesaukt šo bārdaino tēlu. Šādus EK prezidenta ticības apliecinājumus tikai padodiet Viktora Orbāna līdzjutējiem, kuri izsenis sūdzas, ka arogantā Briseles birokrātija pazemojot un nerespektējot jaunos. Pat Latvijā ir pamodušies daži plēsīgie papagaiļi, kuru ķērkšanu īpaši spalgu padara viņu iedzimtā nepatika pret biezām, sarežģītām grāmatām un konceptuālu domāšanu kā tādu.

Principiālai diskusijai par Marksa atbildību par komunistu noziegumiem šeit nepietiks vietas. Tā prasītu iesākumā noskaidrot, cik lielā mērā rakstnieks nes atbildību par tiem, kurus viņa darbi iedvesmo uz neģēlībām. Markss nav tiešā veidā aicinājis uz masu slepkavībām; savukārt austrumeiropiešiem biedējošās piezīmes par "tautu drumstalām", kuras jāasimilē, diemžēl 19. gadsimtā bija sastopamas pa visu ideoloģisko perimetru. Izšķirošais faktors, šķiet, ir Marksa milzīgā ietekme. Tas var patikt vai nepatikt, tomēr viņš ir bijis pēdējo divu gadsimtu ietekmīgākais sociālais domātājs, un viņa kopā ar Engelsu sarakstītais "Komunistiskās partijas manifests" (1848) savukārt ir ietekmīgākais politiskais teksts. Tas jāatzīst, pat par spīti tam, ka šodien marksisma vulkāns jau lielā mērā ir apdzisis.

Jautājums, kāda tieši ir bijusi šī ietekme. Junkers savā Trīres runā apgalvo, ka Markss esot vedinājis eiropiešus domāt par sociālo taisnīgumu – tādējādi vedinot domāt, ka viņa īstie mantinieki ir šodienas sociāldemokrāti, "labklājības valsts" cēlāji sociāli koriģēta kapitālisma apstākļos. Tam es sliecos nepiekrist: Ļeņins ir daudz konsekventāks marksists nekā Eduards Bernšteins, Karls Kautskis vai, ja vēlaties, Jirgens Hābermāss. Neizbēgams kapitālisma sabrukums; vardarbīga revolūcija kā ceļš pie jaunas, bezšķiru sabiedrības; liberālās (jeb "buržuāziskās") demokrātijas kategorisks noraidījums; šķiru cīņa – šīs marksisma pamattēzes boļševiki uztvēra daudz nopietnāk un burtiskāk nekā mūžam uz kompromisiem gatavie Eiropas demokrātiskie sociālisti. Šajā ziņā Markss nes atbildību par Ļeņinu krietni vairāk nekā, teiksim, Nīče par Hitleru, kuram nīčisms bija svarīgs tikai kā skaista frāze.

Cits jautājums, ka Ļeņins Marksa teoriju diezgan patvaļīgi "piegrieza" vāji modernizētai Krievijas sabiedrībai, kurā proletariāta pašdarbības vietā bija jāstājas profesionālo revolucionāru partijai: no tā tad radās vienpartijas diktatūra, tālāk arī cīņa pret "šķiras ienaidniekiem" un masu terors. To "sociālismu vienā atsevišķi ņemtā valstī", kuru dogmatiskā "marksisma ļeņinisma" variantā izveidoja Staļins, varbūt iedvesmoja tieši Markss. Taču saukt to par Marksa ideju īstenošanu nozīmē atzīties pilnīgā nezināšanā par viņa rakstīto. Viņa misija bija kapitālisma kritika; tam, kas notiks pēc gaidītās revolūcijas, viņš vispār neveltīja daudz uzmanības. Tādēļ skaidrs, ka boļševiki autokrātiskajā, pilsoņu karu pārcietušajā Krievijā jauno iekārtu veidoja vispirms paši pēc saviem perversajiem priekšstatiem. Marksa cildenais un solidārais proletariāts pārvērtās švonderos un šarikovos; komunisma pārpilnības vietā iestājās netīrs, asiņains bardaks.

Karlam Poperam ir taisnība, kad viņš pārmet Marksam historismu – proti, pārliecību, ka vēsturei ir kāds noteikts un iepriekš zināms virziens. Tie, kuri ir "pareizi" izpratuši vēstures gaitu, uzurpē sev tiesības rīkoties šīs vēstures vārdā, ko neapzinīgās masas nesaprot. Šādā domāšanā patiešām slēpjas totalitāri iedīgļi: universālu vēstures principu gaismā atsevišķais cilvēks kļūst mazsvarīgs. Vienlaikus Markss pats nebūt nebija vulgārs vēsturiskais materiālists: viņš apzinājās, ka vēstures lielie principi darbojas aizklātā, paradoksālā un bieži neprognozējamā veidā.

Turklāt viņš spēja novērtēt politisko gudrību, drosmi un izveicību – par to liecina viņa lieliskā publicistika. Tādēļ ir pamats domāt, ka viņš pats nebūtu bijis sajūsmā par Junkera Trīres uznācienu. Šāda veida lojalitāte pret Marksu tikai stiprina to pašu reakciju, melnsimtniecismu un šķirisko aprobežotību, kuras ārstēšanai kā sīvas zāles savulaik radies marksisms.