Piemēram, pēdējā pusgada laikā Saeimā ir tikuši izskatīti 15 deputātu pieprasījumi par OIK (tas ir ļoti daudz). Tas ir bijis visvairāk diskutētais jautājums Saeimā. Šie pieprasījumi ir tikuši skatīti vairāk nekā desmit Saeimas plenārsēdēs, bieži tas ir bijis viens no visasāk diskutētajiem sēdes jautājumiem. Un tā ir bijusi nevis tukša politiskā retorika, bet argumentēta, reālos faktos balstīta, uzskatāmi pierādot, ka OIK ir politiski piesegta afēra, turklāt nelikumīga, kas joprojām tiek turpināta. Neviena šī diskusija, neviens fakts (!) no šīm diskusijām nav ticis pat pieminēts galvenajos masu medijos. Sakritība? Diez vai...

Kāpēc sabiedrībai tiek slēpta patiesība par notiekošo? Kāpēc sabiedrībai tiek rādītas tikai pasakas par varas elites it kā varoņcīņu ar pašas radīto OIK bubuli (kuru tā patiesībā joprojām gādīgi baro) un tiek noklusēti fakti, kuri atmasko šīs pasakas? Kāpēc sabiedrībai tiek liegta iespēja domāt un kritiski spriest par notiekošo?

Varbūt tāpēc, ka patiesībā varas elitei nemaz nav vajadzīga kritiski domāt spējīga sabiedrība? Jo citādi tā nespēs no sabiedrības noslēpt to, ka Latvijā demokrātija – tautas vara – patiesībā nemaz neeksistē? Tās regālija tiek izmantota kā zāles kušķītis, ko turēt aitai deguna priekšā, lai varētu to apcirpt.

Parādot patiesību par OIK afēru – kā tā ir tikusi veidota un kā tā joprojām tiek piesegta –, sabiedrība varētu nonākt pie šīs skarbās atklāsmes, un tas varētu izraisīt varenu nācijas pašattīrīšanās procesu, aiznesot mēslainē šo varas elites izveidoto lietu kārtību, kas ļauj atkal un atkal dzimt kārtējam "astoņkājim". Visiem, kas ērti iekārtojušies, tas nav vajadzīgs. Ir vajadzīga ērti cērpama aita, šķēres (kā, piemēram, OIK) un pasakas, ko stāstīt aitām, kamēr tās cērp.

Nedaudz par cērpamām aitām

Mūsu uzņēmēji gadiem ir žēlojušies par to, kā OIK slogs grauj to konkurētspēju. Žēlojušies un maksājuši daudzus miljonus. Pamatoti norādot, cik šī sistēma ir netaisnīga – nodrošinot garantētu nesamērīgi augstu peļņu šaurai personu grupai, par ko jācieš visiem pārējiem (nu jau gan – ne visiem...).

Taču tad, kad tiem radās reāla iespēja pamainīt šo netaisno lietu kārtību, tie vienkārši nedaudz žēli pablēja un, pakampuši tiem atmesto kumosiņu, paklausīgi ielīda atpakaļ tiem sagatavotajā steliņģī uz cirpšanu. Tiesa, cērp tagad ne visus vienādi. Kādam tas nepatīk, bet ierādīto steliņģi tāpēc pamest neviens negrasās. Visas rūpes parasti aprobežojas – kā to cirpšanu pēc iespējas nogrūst no savas uz citu mugurām. Un cirpēji vēlīgi to nodrošina, nu, vismaz sola nodrošināt. Un tad atkal ir, par ko tirgoties un ko notirgot ("reformēt"). Nav grūti paredzēt, pie kā šis cirpšanas aplis beigsies un kas par to visu beigās samaksās, – "cilvēks vienkāršais", kuram nav iespējas lobēt savas intereses pie cirpējiem. Taču pagaidām ir lielais solījumu laiks un visiem lielais cerību laiks. Kārtējais...

Nedaudz par pasakām

Saistībā ar OIK ir vairākas pasakas, kuras tiek stāstītas aitām, lai tās līdz Saeimas vēlēšanām neaizmuktu uz kādu citu aploku. Lūk, dažas no tām:

Pirmā bija pasaka par "OIK staciju" pārbaudēm. Pareizāk, par neesošo "OIK staciju" pārbaudēm, kuras Ekonomikas ministrija (EM) varonīgi "pārbauda" joprojām – vairāk nekā pusgadu! Šīs stacijas veido tikai kādu desmito daļu no visām "strādājošajām" stacijām, kuras vēl pat negaida savu pārbaudi.

Otrā pasaka ir par to, kā EM "sakārtoja" OIK nozari, veicot grozījumus Ministru kabineta (MK) noteikumos, kuri regulē elektroenerģijas ražošanu un pārraudzību obligātā iepirkuma ietvaros. Tas, ka šie noteikumi rada ietvaru negodīgai komercdarbībai, ir pretrunā augstāka spēka normatīvo aktu prasībām – tas nevienu neuztrauc. Nez kāpēc...

Trešā pasaka – par tā saucamo "OIK darba grupu". Sabiedrībai tā tiek pasniegta kā valdošās politiskās elites centieni izbeigt OIK afēru, bet patiesībā tā ir izveidota, lai atrastu veidu, kā to varētu turpināt. Un, kamēr šī darba grupa "strādā", afēras piesedzējiem ir lieliska atruna uz visiem neērtajiem jautājumiem – jāgaida "darba grupas" rezultāti! Tie sabiedrībai tiek solīti kā reiz pirms pašām Saeimas vēlēšanām. Kā var nesolīt!

Un tagad par katru pasaku konkrētāk – tas, ko "nezin kāpēc" sabiedrībai neviens nevēlas stāstīt. Tikai fakti. Spriediet paši.

Pasaka par "OIK staciju" pārbaudēm

No vairāk nekā 400 "strādājošām" stacijām EM izvēlējās 39 stacijas, kurām visām bija žurnālistu atklātās "konteinershēmas" pazīmes – neviena no tām nebija izpildījusi tai izsniegtajā atļaujā paredzēto. Tātad šīs atļaujas jau sen bija jāanulē! Taču EM vajadzēja vairāk nekā pusgadu "pārbaudēm", un tā joprojām nav spējīga tikt skaidrībā ar šīm stacijām. Savdabīgi ir arī tās paziņojumi – vēl pagājušogad ministrs paziņoja, ka septiņām no šīm stacijām atļauja ir saglabājama. Kad EM tika pieprasīts sniegt šo staciju pārbaudes rezultātus, tā attiecās tos iesniegt, atrunājoties, ka pārbaudes vēl turpinās. Tā, protams, ir tikai sakritība, ka EM lēmumi par atļauju anulēšanu sāka "birt" tikai tad, kad tai lika atskaitīties par savām "pārbaudēm" Saeimā. (skat šeit)

Nu jau ir pagājis vairāk nekā pusgads. Pa šo laiku EM ir spējusi anulēt 21 atļauju – tas sabiedrībai tiek pasniegts kā liels veikums, mērāms simtos miljonu ieguvumā. Daudzi tam arī notic, jo neviens jau sabiedrībai nepasaka, ka no šiem 39 "pārbaudes objektiem" (kuros EM lielākoties nemaz nav bijusi) 25 vietās vispār nekā nav! Un atļaujām jau sen vajadzēja būt anulētām bez visa šī "pārbaužu" šova.

Rodas pamatots jautājums – ar ko visu šo laiku patiesībā ir nodarbojusies EM? Centusies atklāt vai piesegt pašas režisētās nelikumības? Dokumentus par savas "pārbaudes" rezultātiem tā joprojām nav spējusi iesniegt, "pārbaudes" joprojām turpinās...

Pasaka par sagrozītajiem MK noteikumiem

Pat politiskās virtuves zinātājiem ir grūti noticēt, ka var rīkoties tik rafinēti ciniski un nekaunīgi, kā tas ir ticis izdarīts ar šiem grozījumiem. Publiski sabiedrībai tie tiek pasniegti kā EM varoņcīņa ar OIK krāpniekiem. Daudzi no šiem grozījumiem tik tiešām padara regulējumu stingrāku, taču velns, kā zināms, slēpjas detaļās. Arī šajā gadījumā. Tikai dažas no tām:

Pašpatēriņš

Elektroenerģijas tirgus likums (ETL) skaidri nosaka, ka obligātā iepirkuma (OI) ietvaros var pārdot tikai pašu saražotās elektroenerģijas atlikumu, kas palicis pēc tās izlietošanas elektrostacijas vajadzībām. Taču, tā kā saskaņā ar EM izveidoto kārtību komersantiem tika piešķirti nepamatoti lieli OI apjomi – rēķinot tos no visas uzstādītās jaudas, neņemot vērā pašpatēriņam nepieciešamo, – un par adekvātu reālā pašpatēriņa kontroli EM "nez kāpēc" nav rūpējusies, tas radīja komersantiem lielu kārdinājumu apiet šo prasību – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē: veidojot pieslēguma shēmas, kas deva iespēju pārdot OI ietvaros visu savu saražoto elektroenerģiju (un ne tikai savu), bet sev patēriņam nepieciešamo nopirkt no citiem – "pa lēto".

To, ka tā tika un joprojām tiek darīts un ka EM to zināja un turpina šo krāpniecību piesegt, skaidri parāda šie EM veiktie grozījumi MK noteikumos un Saeimai sniegtās atbildes, kurās EM skaidri pati to apliecina (skat. šeit).

EM ar saviem grozījumiem paredz, ka pieslēguma shēmas tiks kontrolētas tikai no 2019. gada 1. jūlija, tādēļ ka "šāda prasība ir saistīta ar atbalsta saņemšanas un obligātā iepirkuma tiesību saglabāšanas nosacījumiem un var prasīt laika un resursu ieguldījumu, lai tehnoloģiski pielāgotu elektrostaciju šādu nosacījumu ievērošanai". Proti, lai dotu iespēju noslēpt pašas radīto krāpniecības shēmu un EM nevajadzētu atņemt atļaujas komersantiem, kuri to ir izmantojuši, lai krāptos.

Godprātīgi izdarītais pārkāpums

Ne mazāk zīmīgs ir EM piedāvātais regulējums, kurš paredz komersantiem iespēju neievērot OI nosacījumus, būt pieķertiem krāpniecībā un nezaudēt tādēļ iespēju pārdot savu saražoto elektroenerģiju OI ietvaros par paaugstināto tarifu, saņemot tikai brīdinājumu par to (skat šeit). Nekur citur analoģisku regulējumu jūs neatradīsiet.

Visiem saprotama analoģija ar Ceļu satiksmes noteikumiem būtu šāda: jūs braucat pie stūres alkohola reibumā, jūs noķer, bet par to nekas nedraud – jūs tikai pabrīdina un liek pusgada laikā izbeigt braukt dzērumā pie stūres, bet tikmēr jums vēl par alkoholu piemaksā!

Kā jūs domājat, ja būtu šādi Ceļu satiksmes noteikumi, kas notiktu uz ielas – cik daudz iereibušo sēdētu pie stūres? Un ja par to vēl var nopelnīt miljonus? Lūk, te jums arī ieskats, kas notiek šajā nozarē un kāpēc tikai oficiālos ziedojumos vien "Vienotība" no "OIK atļauju" saņēmējiem saskaņā ar TV3 "Nekā personīga" veiktu pētījumu ir saņēmusi aptuveni ceturtdaļmiljonu eiro, un kāpēc nedrīkst sākt pārbaudīt komersantu darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām, bet visos iespējamos veidos ir jānovelk laiks, jo citādi daudziem komersantiem EM dāsni izsniegtās atļaujas nāktos zaudēt, bet OIK slogs saruktu būtiski un uz visiem laikiem.

Tā vietā, lai veidotu 24 cilvēku "darba grupu" iknedēļas pasēdēšanai Vecrīgā, vajadzēja izveidot reālas kontroles komandas un "izķemmēt" OIK nozari no krāpniekiem – ar 24 cilvēkiem būtu pilnīgi pieticis, lai uz vasaras beigām, kad "darba grupai" ir jānāk ar saviem risinājumiem, problēma jau būtu atrisināta uz visiem laikiem. Šim risinājumam būtu pieticis ar mazu daļu no tiem 80 miljoniem "Latvenergo" peļņas, kurus valdība ir nolēmusi atdot "OIKistu" pabarošanai, lai uz vēlēšanām radītu OIK sloga samazināšanās ilūziju. Arī tas ir godprātīgi?

Pārkompensētais atbalsts

Taču, nenoliedzami, šīs pasakas visfiligrānākā sadaļa ir par "pārkompensācijas novēršanu" – pasaka par to, kā EM ar šiem noteikumiem novērš nepamatoti dāsno "OIKistu" barošanu, bet patiesībā, tieši otrādi, ir nodrošinājusi to vēl uz daudziem gadiem.

Jau fakts vien, ka ar šiem jaunajiem atbalsta noteikumiem pārkompensācija nu ir novērsta, taču reāli tā rezultātā OIK slogs ir samazinājies par nieka dažiem miljoniem (uz simtu miljonu fona), liek aizdomāties, ka vai nu šī pārkompensācija nav bijusi īpaši liela (vai ne?), vai patiesībā nekas jau nav īsti novērsts...

Pārkompensācijas mehānisms ir tā izveidots un aprakstīts, ka, iepazīstoties ar to, rodas ilūzija – viss komersanta saņemtais atbalsts tiek iekļauts pārkompensācijas aprēķinos. Patiesībā tas tā nav! Rūpīgi izsekojot formulām un tajās iekļauto parametru definīcijām, atklājas, ka šajās formulās tiek ņemts vērā komersantam izmaksātais atbalsts par saražoto elektroenerģiju tikai pašreizējās – ETL paredzētās – atbalsta shēmas ietvaros, savukārt dāsni samaksātais atbalsts par elektroenerģiju laika periodā, līdz komersants pārgāja uz tagadējo ETL paredzēto atbalsta shēmu (šo pāreju komersanti īstenoja laika periodā no 2007. līdz 2010. gadam), netiek ņemts vērā. Pat ja atbalstu saņemošais projekts ir ticis īstenots, daudzus gadus pirms (piemēram, 1998. gadā) tas pārgāja uz ETL atbalsta shēmu, un ir jau ar uzviju atpelnījis ieguldītās investīcijas, pateicoties šim EM "pārkompensācijas modelim", tas var sākt pelnīt no jauna (skat. EM atbilde uz 20. jautājumu), jo iepriekšējā atbalsta periodā veiktos investīciju izdevumus šajā modelī gan nav aizmirsts iekļaut! Tiesa, arī saņemtais investīciju atbalsts (ja vien tāds ir bijis) formulā tiek ņemts vērā, kas rada ilūziju, ka, "novēršot" pārkompensāciju, tiek ņemti vērā visi komersanta ieņēmumi. Un to EM nekautrējas sabiedrībai pasniegt kā savu lielu panākumu OIK sloga samazināšanā.

Pamatots ir jautājums: vai tiešām Eiropas Komisija (EK) ir saskaņojusi šādu atbalsta shēmu, kas ir acīmredzamā pretrunā to normatīvo aktu prasībām, uz kuriem tā savā lēmumā atsaucās? Piemēram, attiecībā uz atbalsta intensitāti, attiecībā uz pamatotu atbalsta periodu. Vai patiesībā EK nav tikusi maldināta, līdzīgi kā tas ir izdarīts ar Latvijas sabiedrību? Zīmīgi, ka EM ir atteikusies iesniegt dokumentus, kas ir tikuši izmantoti šajā saskaņošanas procesā ar EK.

Pasaka par "OIK darba grupu"

Tiem, kuri lolo naivas ilūzijas par rezultātiem, būtu vērts iepazīties ar šīs "darba grupas" patieso darba uzdevumu (skat šeit). Galvenais vingrinājums, kurš būs jāizpilda šai "darba grupai", – ar ko aizstāt OIK maksājumu, lai sabiedrībai radītu ilūziju, ka problēma ir atrisināta, bet barotava paliktu. Nav jau daudz variantu – vai nu noslēpt šo maksājumu nodokļos, vai izmantot tam kādas valsts akciju sabiedrības ienākumus, vai, visdrīzāk, – izmantot visas iespējas, lai šo maksājumu slogu izšķīdinātu pa dažādām pozīcijām, radot ilūziju, ka tas ir samazinājies. Sakārtot šo nozari atbilstoši sabiedrības interesēm un likumu prasībām – tāda uzdevuma darba kārtībā nav.

Ir labi saprotama valdošās elites vēlme izveidot šādu instrumentu – "darba grupu", jo citādi tai nāktos atbildēt uz virkni ļoti nepatīkamu jautājumu un jau sen būtu bijis jāīsteno darbības (piemēram – reālas pārbaudes), kas ļoti nepatiktu tās sponsoriem. Ar "darba grupas" izveidi ir iegūts laiks, kas ir tik svarīgs, lai varētu noslēpt iespējamās nelikumības – no vienas puses, un, imitējot OIK problemātikas risināšanu, nomierināt vēlētāju prātus līdz vēlēšanām – no otras puses.

Uz rudens pusi, īsi pirms Saeimas vēlēšanām, kad "darba grupa" būs beigusi savu darbu, varēs nākt klajā ar solījumiem, kādus vien vēlas, un pēc tam – pēc vēlēšanām – tos nepildīt. Tas ir vienkāršs un jau pārbaudīts gājiens, taču šoreiz šis "OIK afēras" piesegs var izrādīties liktenīgs ne tikai tās piesedzējiem, bet arī tiem, kurus mēģina piesegt, jo, veidojot to visu uz acīmredzami tiesiski apšaubāmiem (maigi sakot) pamatiem, lai kas arī tiktu uzbūvēts, tas var sabrukt, līdzīgi kā sabrukšanai ir nolemts visrūpīgāk, visskaistāk būvētais nams bez pareizi ieliktiem pamatiem. Šādas EM rīcības (cenšoties piesegt sastrādātās nelikumības) dēļ ciest var visi – arī tie, kuri godprātīgi būs darbojušies EM izveidotajā ietvarā. Ir pēdējais laiks par to aizdomāties.

OIK un Satversme

Īstenojot tautas priekšstāvja tiesības pārraudzīt izpildvaras darba atbilstību sabiedrības interesēm, vairāku mēnešu garumā esmu veicis "OIK afēras" izmeklēšanu. Par savā izmeklēšanā atklātajiem faktiem (vairāk par to var uzzināt šeit) esmu vērsies LR Ģenerālprokuratūrā un Satversmes aizsardzības birojā ar lūgumu tos izvērtēt un rīkoties atbilstoši savai kompetencei. Šī gada aprīlī Ģenerālprokuratūra ir vērsusies Satversmes tiesā ar savu iesniegumu saistībā ar OIK. Satversmes tiesa joprojām nav izlēmusi par šī iesnieguma tālāko virzību.

Nav zināms, kādus argumentus savā iesniegumā ir izmantojusi Ģenerālprokuratūra, cik kvalitatīvi tas ir ticis sagatavots, bet saistībā ar subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēmu tik tiešām ir daudz aspektu, kur neatkarīgs, kompetents šīs sistēmas tiesiskuma izvērtējums būtu ļoti nepieciešams un pamatots – sākot ar EM izveidoto noteikumu atbilstību (neatbilstību) likuma prasībām un beidzot ar pašas sistēmas tiesiskumu, uzliekot vairākus miljardus lielu maksājumu slogu visai sabiedrībai, bet nenodrošinot tam atbilstošu kontroli un pārraudzību, tā rezultātā liekot sabiedrībai nesamērīgi pārmaksāt par it kā leģitīmu mērķu īstenošanu.

Te nevar nepadalīties ar bažām, kuras rodas, rūpīgāk iepazīstoties ar EK lēmumu (Nr. SA.43140 (2015/NN)) saistībā ar šo subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēmu – vai atbalsta sistēma, kuru savā lēmumā apraksta EK un ir atzinusi par saskanīgu ar ES kopīgā tirgus prasībām, un tā atbalsta sistēma, kura reāli tiek īstenota Latvijā, tik tiešām ir viena un tā pati sistēma?!

Piemēram, nav saprotams, kādā veidā EK ir nonākusi pie secinājuma, ka šis atbalsts ir saderīgs ar ES pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai (uz šo prasību izpildi ir atsauces EK lēmumā) – jo īpaši attiecībā uz atbalsta samērojamību (atbalsta intensitāti), atbalsta saņēmēju darbības efektivitāti un atbalsta piešķiršanas kārtību, kas ir acīmredzamā pretrunā ar reāli īstenoto. Vai iespējams, ka arī EK ir tikusi maldināta, lai panāktu kādam labvēlīgu lēmumu?

Jāatzīmē, ka EM tā arī nespēja atrast nekādu tiesisku pamatojumu, kāpēc tā ir slēpusi no sabiedrības, ka gandrīz desmit gadus OIK slogs ir bijis nelikumīgs – 10 gadus ir ticis īstenots, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.(3) pantu. To savā lēmumā skaidri ir norādījusi EK. Iespējams, tāpēc Latvija ir atteikusies no savām tiesībām šo lēmumu saņemt latviešu valodā (EK lēmuma 101. punkts).

Ja Satversmes tiesa pieņems šo iesniegumu izskatīšanai un izmantos to kā iespēju sniegt savu neatkarīgu kompetentu izvērtējumu, tas būs ļoti vērtīgs ieguldījums "OIK sistēmas" turpmākā sakārtošanā, ko, kā izskatās, izpildvara pati nav ne spējīga, ne arī motivēta izdarīt.