Dzīvē viss ir iespējams un sasniedzams, to noteikti pierāda kūku meistare Diāna Goba, kura reiz darbojusies Florencē kā grafiskais un interjera dizainere, bijusi restorāna "Vincents" konditore un darbojusies ar klientu pasūtījumiem. Profesija, kas pie viņas atnākusi depresijas laikā, pavisam noteikti ir viņas dzīves aicinājums. Tāpēc uz atklātu sarunu aicināju tieši viņu, lai parunātu par to, kā spēj sevi uzturēt tik labā formā, kā patiesībā notiek kūku degustācijas process, ko viņa velk pēc darba, kas pavadīts tīkliņcepurē un krokšos, tāpat viņa ir gatava padalīties ar neveiksmēm (ko labprāt nodēvē par konditora kriminālkomēdiju) un atklāti parunā par bērnību un to, kā atmiņas palīdz radīt izcilas kūkas un jaunas to garšas!
Pastāsti, kā dzīve tevi aizveda līdz kulinārijas pasaulei, precīzāk – mudināja kļūt par konditori!
Es uzaugu laukos, vienkāršā ģimenē, kur ēst gatavošana bija standarta lieta, nekas neparasts. Protams, bez jebkādas desertu kultūras. Tātad es nebiju sasaistīta ar kulinārijas pasauli un konditoreju. Patiesībā mana pirmā profesija ir grafiskais un interjera dizainers. Pēc augstskolas absolvēšanas es devos strādāt uz Itāliju, precīzāk, Florenci. Tur nodzīvoju gadu, strādājot šajā profesijā. Lai gan varētu šķist, ka šis darbs ir ļoti radošs, patiesībā viss, ko es darīju, – realizēju citu cilvēku vīziju un vēlmi datora ekrānā. Tas patiesībā nemaz nebija tik radoši, lai gan bija ārkārtīgi labi apstākļi dzīvei. Es jau biju iestājusies Florences dizaina akadēmijā, lai padziļinātu savas zināšanas interjerā. Tomēr vienā dienā sapratu, ka esmu ļoti tālu prom no mājām, es jūtos vientuļa, turklāt atskārtu, ka šī profesija absolūti nav mana. Un tad es kā ar nazi nogriezu visu, atbraucu uz Latviju bez jebkāda drošības spilvena, bez idejas, ko tālāk darīt, un ar jautājumiem, kas es vispār esmu. Atklāti sakot, es biju iekritusi ļoti lielā depresijā un sevis meklējumos. Un, kā jau depresijā, vienmēr gribas ēst, un tad nu es ķēros klāt un sāku gatavot. Tā es arī izcepu savu pirmo kūku.
Un kā tu to novērtētu ar šī brīža konditora aci?
Kūka bija laba. Man sanāca! Patiesībā man ārkārtīgi iepatikās šī nodarbe, un es turpināju to attīstīt. Es sajutu mieru, lielu radošumu. Šis radošums bija tik milzīgs, ka tas ietvēra arī interjera dizaina konstrukciju, būvniecību, kompozīciju un ķīmiju. Es sapratu, ka tā ir pasaule, kas mani aicina iekšā, jo es varēju sākt radīt savu vīziju. Līdz ar savu pirmo kūku es iepazinu arī savu šī brīža dzīvesbiedru. Es, protams, uz viņu mēģināju atstāt labu iespaidu, izcepu kūku, vienu no manām pirmajām. Tā bija burkānu kūka, kas savaldzināja viņa sirdi. Tieši nupat aprit desmit gadi! Tā, lūk, tas viss aizsākās, ar turpinājumu studijās un restorānos.
Man gribētos tevi nodēvēt par Latvijas skaistāko kūku meistari. Kā tas nākas, ka, diendienā atrodoties pie saldumu kalniem, esi saglabājusi sevi tik labā formā?
Paldies par komplimentu! Šī lieta mani bieži vien dzen izmisumā, un tā nav maznozīmīga. Mūsu ģimenē sievietes nav dabiski tievas, tieši pretēji. Un nav tā, ka es visu laiku esmu labā formā. Tad, kad ir desertu izstrādāšanas laiks, piemēram, šobrīd, kad notiek 10 desertu izstrādāšana restorāniem, nepārtraukti notiek gatavošana. Protams, es garšoju šīs lietas. Mans likums ir šāds: ja ir degustāciju diena, es ēdienreizē neēdu otro. Es ēdu tikai desertus un cukuru! Tad svars pieaug. Bet jau nākamajā mēnesī es ēdīšu spinātus, brokoļus un vārītas olas, staigāšu uz sporta zāli un tā dabūšu sevi atpakaļ formā. Es zinu, ka tas nav veselīgs veids, bet konditora profesija vispār nav veselīga, jo mēs pavadām reizēm pat 15 stundas uz kājām un ēdam cukuru. Līdz ar to šeit nevar atrast balansu. Balanss vienkārši ir periodos. Visā šajā ne visai veselīgajā dzīvesveidā es mēģinu brutāli ielikt iekšā sporta zāli, es nodarbojos ar jogu katru rītu, vasarā skrituļoju... Man ir ārkārtīgi svarīga sievišķība, man tā ir viena no mīļākajām lietām – izpausties sievišķīgi pilnīgi visos aspektos. Ja es iešu ārā, vienmēr vilkšu papēžu kurpes un uzkrāsošos. Tas ir veids, kā es sevi palutinu pēc garas darba dienas, kas pavadīta krokšos, tīkliņcepurē, ne visai simpātiskā darba formā, skrienot cauri cehiem un radot desertus. Jā, reizēm es pārspīlēti uzpucējos!
