Līvānu skolotāja Sandra Kivleniece: "Kad bērns ienāk manā klasē, es redzu arī viņa ģimeni"

Sandra ir spuraina skolotāja šā vārda tiešā un pārnestā nozīmē – atteikusies no matu krāsošanas, tagad lepojas ar savu frizūru, kas ataino dabisko vecumu un dzīves mācības. Tādu netrūkst ne pašas attiecībās, ne darbā, jo mūsdienās pedagogs ir arī sociālais darbinieks, psihologs, atbalsta institūcija, un tas viss, protams, prasa enerģiju un laiku. Iebilstot pret šo pārslodzi, ne tikai materiālā atalgojuma nespēju tikt līdzi veicamo pienākumu un apgūstamo zināšanu sarakstam, Rīgā uz streiku pulcējās Latvijas skolotāju saimes pārstāvji. Protestēt var dažādi, un Sandra to dara, stūrgalvīgi īstenojot savus ideālus, uzskatus par to, cik svarīga ir latviešu valoda, divdabja teiciena komati un lasīšana vispār. Viņa lasa pati, nes uz skolu grāmatas, rāda, stāsta, izdomā arvien jaunus diktātus un kontroldarbus.

Skola – tas ir darbs

Kādi ir mūsdienu bērni, kā viņi atšķiras no jūsu skolēniem pirms trīsdesmit gadiem?

Sāku strādāt Rīgas 82., tagadējā Imantas vidusskolā, kad vēl mācījos Latvijas Universitātē, un tad skolotājs droši varēja nostāties klases priekšā, runāt, zinot, ka nekas neatgadīsies. Pēc augstskolas strādāju Rudzātu vidusskolā ar lauku bērniem, kur lielākajā klasē bija piecpadsmit skolēnu. Viņi bija ļoti atvērti, ja skolotājs lika, tad visu darīja, ja bija jālasa Zaļā zeme, tad vismaz pāris arī izlasīja un neviens neprotestēja. Kad pēc astoņiem gadiem atgriezos Līvānos, skolā, kuru pati esmu beigusi, pilsētas bērni jūtami atšķīrās. Viņiem bija daudz vairāk iespēju apmeklēt kultūras pasākumus, lasīt grāmatas, satikt rakstniekus, bet jaunieši visu laiku mainās, un dažreiz atliek nobrīnīties, kur tādi gadījušies. Mana paziņa, bērnudārza audzinātāja, saka: “Sandra, tie, kuri nāks pēc šiem, būs vēl sarežģītāki.” Tā patiešām ir, un, kad bērns ienāk manā klasē, es redzu arī viņa ģimeni; manos mācību priekšmetos tas ļoti jūtams. Ja mājās ir kaut pāris grāmatu, tētis un mamma lasa, apmeklē kultūras pasākumus, tad bērnam arī būs šādas intereses. Nesen runāju ar skolas sociālo pedagogu par skolēnu ar mācīšanās grūtībām, kam visos priekšmetos būs speciāla programma, lai vieglāk. Skolotājam būs jāgatavo īpaši materiāli, rakstīt jāpiedāvā, piemēram, nevis uz baltas, bet tikai uz līniju lapas, lai bērns baltajā lapā neapjūk.

Skola tiek pielāgota skolēniem, nevis kā agrāk, kad pret visiem bija vienādi stingras prasības.

Jā, šobrīd tā ir. Mums ir speciālais pedagogs, logopēds, psihologs, un šī atbalsta komanda dara ļoti daudz, bet vai ar šiem speciālistiem pietiek? Bērnam būs īpaša programma, un vecāki uzskata, ka skola tālāk visu izdarīs. Bet nē, tagad jums būs vēl vairāk jāstrādā – jāsēž klāt, jālasa, jāskaidro, vai bērns ir sapratis.

Skola izglīto, ģimene audzina – vai novelkama robeža starp šiem jēdzieniem?

Teikšu laikam skarbi, bet man un daudziem kolēģiem šķiet, ka skola pārvēršas par ģimeņu problēmu risinātāju un veic sociālo darbu. Ir ģimenes, kur spriež: “Es atdevu bērnu skolā, tad pabarojiet, ģērbiet, gādājiet, lai viņam ir laba izglītība, lai labi pabeidz skolu un iestājas prestižā augstskolā.” Un, ja kaut kas no tā nenotiek, tad tu neesi labs skolotājs. Man ir bijušas un joprojām ir audzināmā klase, un pirmajā sapulcē es vecākiem saku: “Ja ir problēma, zvans man, jūs nākat uz skolu, un mēs kopīgi risinām. Vispirms pašu spēkiem, tad mācību daļā, pie direktora. Ja, izejot šos soļus, nevaram tikt galā, tikai tad vēršamies pie augstākstāvošiem.” Vēl es vienmēr uzsveru, ka vecākiem ir bērni, bet man ir skolēni, un tās ir divas dažādas lietas. Kā bērni viņi varbūt ir mīļi, bet kā skolēni – citādi nekā mājās. Un saviem jauniešiem – no 4. līdz 12. klasei – atgādinu, ka skola ir darbavieta. Tev ir jānāk un jāstrādā, turklāt smagi jāstrādā, lai pēc tam dzīvē būtu vieglāk. Kā es saku, tie, kuri ienāk manā 118. kabinetā, pēc skolas beigšanas būs darba devēji, nevis tikai ņēmēji. Manā kabinetā ir arī savi noteikumi, piemēram, nedrīkst aizvainot klasesbiedru. Ja aizvainosi mani, es pārdzīvošu, jo man ir bieza āda, bet klasesbiedru nedrīkst aizskart ne ar vārdu, ne fiziski.

Kur iet gulēt trolejbusi?

Vai skolēnus ietekmējis arī kovida laiks?

Pēc atgriešanās skolā mēs konstatējām, ka bērni vairs neprot lietot burtnīcas, kur uz ceturtās līnijas rakstām datumu, tad uzdevuma noteikumus. Mājās viņi rakstīja ne jau burtnīcās, bet uz kādas lapas. Kad atsākām strādāt klātienē, mēs, skolotāji, ātri sapratām, ka jāiet atpakaļ soli pa solim, apgūstot pamatprasmes, kaut vai – burtnīcā rakstām ar zilu vai melnu, bet vienas krāsas tinti, nevis zaļu un sarkanu. Nu jau sāk ieiet sliedēs, ir sajūta, ka ar laiku viss būs labi. Vispār, ja man būtu teikšana, es pirmo klašu skolotājus katru gadu apbalvotu, jo viņi skolēnam ieliek pamatu, izveido priekšstatu par klases un skolas dzīvi, un es savā ceturtajā klasē saņemu labi izstrādātu materiālu – atliek tikai turpināt. Šajā ziņā man ar kolēģiem ir ļoti paveicies, bet viņu darbs šķiet nenovērtēts. Un par pirmsskolu jeb bērnudārzu es vispār nerunāju. Tur audzinātājas reāli ir mammas, kas iemāca visas prasmes, arī lasīšanu. Un, kad bērni nonāk pie manis, es aprunājos ar iepriekšējiem pedagogiem, kuru virzīt uz daiļrunas konkursu, kuram valoda nepadodas. Sarīkoju lasīšanas konkursu savā klasē, bērni piekrita, katrs nāca priekšā un lasīja tekstu, bet es skaitīju vārdus.

Kaut kur lasīju, ka kāda mamma šādu skaitīšanu nosaukusi par diskrimināciju, jo, lūk, esot slikti, ka viens lasa ātrāk par otru…

Mēs vienojāmies ar skolēniem, es arī lasīju uz ātrumu, mērījām laiku ar smilšu pulksteni. Sarunājām, ka pēc vasaras brīvlaika lasīsim skaļi atkal, lai varētu salīdzināt. “Kāds būs secinājums, ja vārdu skaits būs mazāks?” vaicāju bērniem. “Tātad vasarā neko nelasījām,” atbildēja gan mani ceturtie, gan piektie. Man liekas, bērnu vidū apzinātu lasītāju kļūst mazāk; protams, ir tādi, kas izlasa obligāto literatūru. Tagad runājām par Imanta Ziedoņa pasakām, un dažiem Sarkanā pasaka likās ļoti gara.

Zēni nelasot, un pēc pārdesmit gadiem vairākums vīriešu būšot pusanalfabēti.

Rakstnieki un tulkotāji ir sapratuši šo situāciju, daudz kas tiek darīts. Pirms gada iestājos Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijā, kur tagad jau esmu valdē, un seminārā mums ieteica jaunās lietuviešu rakstnieces Gajas Gunas Ekles grāmatu Brālis, kas nebija vajadzīgs. Es to izlasīju ar lielu baudu! Galvenais varonis ir zēns, kura vecāki grib adoptēt puisīti, un tas maina viņa dzīvi. Šī grāmata būtu interesanta ne tikai pusaudžiem, bet arī vecākiem.

Es un daudzi savu dzīvi bez grāmatas nevaru iedomāties – tā ir papīra smarža, pieskāriens lappusei –, un man šķiet, ka robežšķirtne mūsu dzīvē un arī izglītības sistēmā ir digitalizācija, kad to visu aizstāj ekrāns, attēls.

Kad radās e-grāmatas, izplatījās pieņēmums, ka tagad lasīs arī tie, kas nelasīja īstās grāmatas, bet tā nenotika. Bet, kas attiecas uz digitalizāciju – projekta Kompetenču pieeja mācību saturā jeb Skola 2030 darbinieki, kuri atbild par latviešu valodu un literatūru, uzskata, ka no viņu puses viss ir izdarīts, digitālie materiāli ir un skolotāji ir tie, kuri neprot tos izmantot. Jautājums, protams, ir – kad un kur šie materiāli ir publicēti. Domāju, ka lielākā daļa Latvijas skolotāju savu darbu plāno, mani ieskaitot. Jau jūnijā sāku domāt, skatīt, ko varēšu izmantot nākamajā mācību gadā savām klasēm. Ja desmitajā klasē man paredzēts runāt par brāļiem Kaudzītēm un Mērnieku laikiem, tad vasarā vēlreiz izlasu šo neskaitāmas reizes lasīto romānu cerībā atrast tajā ko jaunu, jo skolēni ir citi un laiks ir cits.

Kāda ir galvenā atšķirība toreiz un tagad? Šķiru cīņas aspekts vairs nav aktuāls.

Vai Oļiņietes Dieva vārds, kas viņai gāja visur pa priekšu… Toties tagad var runāt par ģimenes vērtībām, attiecībām, kas starp Lienu un Kasparu ir citādas nekā starp mūsdienu jauniešiem. Runājam par kaimiņu attiecībām, tradīcijām un ieražām.

Cilvēcību grūti iegrāmatot mācību programmās.

Kā labs atbalsta materiāls visos mācību priekšmetos pedagogiem ir izveidotas Ceļa kartes. Tajos apkopotas daudzas interneta vietnes, ko var izmantot mācību procesā. Savā latviešu valodas un literatūras sadaļā varu apskatīt ļoti daudz piedāvājumu, ko iespējams izmantot stundā, atliek tikai uzklikšķināt un iepazīties. Bet, lai to iekļautu mācību procesā, man viss jāapskata, jāizlasa, jāsaprot, kas man no tā būtu nepieciešams. No šī Skola 2030 piedāvājuma neesmu atvērusi nevienu, jo tie parādījās tikai otrā semestra vidū. Nevaru taču, braucot vilcienā, pastiept roku un kaut ko paņemt no stacijas; uz to norāda arī mani kolēģi. Un vēl – šī digitālā materiāla izskatīšana un izvērtēšana prasa ļoti daudz laika.

Par kuru skolotāji nesaņem atalgojumu…

Jā, un nesenais streiks tika rīkots ne tik daudz algas dēļ, bet skolotāju lielā sāpe ir pārslodze. Ja mani trīs bērni tagad būtu skolas vecumā, ja man būtu pilnvērtīga ģimene…

Un vēl govs un dārzs, kā bija kādreiz laukos…

Tad es skolā strādāt nevarētu. Tad vai nu darbs, vai ģimene. Es daudz pērku grāmatas, man vajag lasīt un pasvītrot, lai varu citēt klases priekšā. Šajā mācību gadā pēkšņi sapratu, ka vairs nav spēka un vēlmes lasīt, kaut gan tagad dzīvoju viena.

Izdegšanas dēļ skolotāji pamet darbu.

Vairs nevaru mājās palasīt grāmatu baudai, jo manī uzreiz ieslēdzas profesionālis – to un to varētu stundā izmantot. Pasūtu presi, lai skolēniem varētu pastāstīt par kādu interesantu interviju. Studiju gados man bija lielas mapes, kurās krāju avīžu izgriezumus par valodas un literatūras tēmām. Tagad it kā viss ir internetā, un mums šķiet, ka bērni ir ļoti gudri digitālajā jomā, bet mana pieredze rāda – spēles paspēlēt un tiktokā pasēdēt, to jā, bet meklēt informāciju viņi negrib, jo tas prasa laiku. Šonedēļ pētījām vārdu sienāzis, ieteicu ielūkoties tezaurs.lv, to manējie zina.

Tagad daudzi latviešu vārdi pazūd no ikdienas leksikas, bērni nezina un nemeklēs, ko nozīmē dona vai dilbs, jo tos nelieto viņu vecāki.

To mēs, skolotāji, saprotam. Varbūt tā būs cīņa ar vējdzirnavām, bet esmu nolēmusi, ka no septembra katru mēnesi izrakstīšu un likšu kabinetā pie sienas neparastus vārdus, izmantošu Janīnas Kursītes Vārdeni, kuru jau tagad lasu bērniem. Viens piemērs – Imanta Ziedoņa Zaļā pasaka, kurā “trolejbusi skrien uz depo”. Es diktēju, bērni raksta, tad laboju un brīnos, ka Depo raksta ar lielo burtu un pēdiņās. Viņiem tas ir veikala nosaukums. Pavisam traki ir ar bērniem, kuru ģimenes atgriežas no Īrijas un Anglijas. Problēma ir arī kultūras pieejamība, vismaz teātris.zip rāda izrādes, bet mājās skolēnam nav televizora un datorā ir kaut kas interesantāks. Ļoti labs projekts ir Skolas soma – Rīga, Pierīga, septiņi eiro uz bērnu, mamma pieved pie teātra, atbrauc pēc tam pakaļ. Ko dara līvānieši? Pašiem jāorganizē transports, par to jāsamaksā, reizi gadā var to atļauties, un viss. 

Šurp, grāmatas, uz skolu!

Piespiest lasīt laikam nevienu tomēr nevar.

Ko dod lasīšana? Dzirdētas hrestomātiskas atbildes – bagātina valodu, kļūsti gudrāks. Bet kāpēc tad jūs nelasāt? Uz to bērniem īsti nav, ko atbildēt. Es arī saku – ja lasīsi, tev būs, par ko parunāt ar cilvēkiem.

Manuprāt, grāmatas lasa arī tāpēc, lai kaut ko jaunu uzzinātu, bet kā šajā kontekstā jūs izjūtat svešvalodu draudus? Krieviskošanai seko angliskošana visos līmeņos.

Angļu valodas ietekme jūtama datumu rakstīšanā, kad mēneša nosaukumu raksta ar lielo burtu. Pārbaudes darbos par to ņemam nost puspunktu. Palaikam jautāju skolēniem, ko labu esat izlasījuši un varētu man ieteikt. “Skolotāj, es izlasīju, bet angļu valodā.”

Vai bērni neuzskata, ka angļu valoda ir vieglāka par latviešu? Nesen uz soliņa divu desmitgadnieku sarunā dzirdēju frāzi: “Džūlija ir depresīva, jo es viņu visu laiku redžektēju.”

Nē, starp citu, mums šogad skolā sāka braši skanēt krievu valoda. Bērni savstarpēji sarunājas, zinu, ka daži ir no cittautu ģimenes, bet vienīgais latvietis ar viņiem runā krieviski. Es gāju klāt atgādināt, ka šī ir latviešu skola, un aicināju puisi draugiem iemācīt runāt pareizā latviešu valodā. Tāpēc jau jālasa grāmatas, lai zinātu, ka pareizi ir "atnāc pie manis", nevis "atnāc pie manīm"… Manuprāt, mūs Līvānos arī nebaida pāreja uz mācībām tikai un vienīgi latviešu valodā. Ja uz pirmo klasi atnāk bērniņš no jauktas ģimenes, var strādāt, bet ar cittautu bērniem, protams, ir grūti. Jāiemāca latviešu valoda no nulles…

Un atkal skolotājam papildu darbs. Man liekas, skolā katra diena ir kā iet izlūkos, jo nevar zināt, ar kādām problēmām būs jāsaskaras.

Man augstskolā bija ļoti labi pasniedzēji, un viens no viņiem teica: “Meitenes, jūsu darbs nekad pilnībā netiks apmaksāts.” Vai nu to tu pieņem, vai ne. Jaunie pedagogi un vispār jaunie darba pasaules cilvēki gan apzinās savas tiesības, ka jāstrādā no – līdz… Starp citu, viens no maniem klasesbiedriem, tagad augstā amatā, reiz teica, ka, izvēloties darbinieku starp tikko augstskolu beigušu un skolotāju, dotu priekšroku skolotājam, jo viņš pieradis strādāt daudz un neprasīt atalgojumu.

Streika laikā izskanēja arī bažas par skolotāja prestižu. Vai tur kas paveicams no malas?

Kad sāku strādāt, vecāki nebija tik droši uzstāt uz savām tiesībām. Tagad viņi runā par tiesībām, bet aizmirst pienākumus. Tas sākās ar attieksmi, ka vecāki ir klienti un klientam vienmēr ir taisnība. No Amerikas sākumskolā ienāca programma Soli pa solim ar domu, ka bērns pats izvēlas, ar ko nodarbosies, – ar dabaszinībām vai mūziku. Ja negrib neko, labi, pasēdi maliņā. Un bērni iemācījās, ka drīkst neko nedarīt. Tad, ja skolēns nemācās, sāka vainot skolotāju, kura nav izdomājusi, kā vadīt visiem bērniem interesantu stundu. Bet mēs neesam ne klauni, ne policisti! Ļaujiet man būt latviešu valodas skolotājai, nevis domāt par to, kāpēc bērnam nav pildspalvas un mamma nereaģē uz manām piezīmēm! Kladi nopirka audzinātājs, es iedevu piecas pildspalvas – nav vairs nevienas! Klasesbiedri arī vairs nedod, jo viņš sagrauž.

Ir dzirdēts, ka skolotāji samet naudu uzvalkam, ko skolniekam uzvilkt izlaidumā.

Jā, mēs arī tā esam darījuši. Sociālajai pedagoģei skapī ir uzvalki, krekli, apavi. Par laimi, pašvaldība nodrošina brīvpusdienas, visi vismaz ir paēduši. Ir lieliska Kerstina no Zviedrijas, kas atgādā datorus skolēniem.

Pedagogus nesadzird

Manuprāt, skolotāji ir pašaizliedzīgi, jo neliek savas intereses pirmajā vietā, bet domā par skolēniem.

Atslēgas vārds mums ir atbildība, bet arī es tagad esmu iemācījusies desmit minūtes pāri četriem iziet no sava kabineta, kurā ienācu bez divdesmit astoņos no rīta uz konsultāciju vai parunāt ar kādu no bērniem. Burtiski iznesu sevi, jo it kā vajadzētu vēl kaut ko padarīt, pabeigt. Esmu arī strikti pateikusi vecākiem pēc pieciem vakarā man nezvanīt, ja nu tikai īsziņu sūtīt.

Bet šī digitalizācija, kas spiež visu laiku iedziļināties jaunā informācijā, meklēt datubāzes… skola.lv un Skola 2030 ir milzum daudz mapju. Kāpēc nevar to apvienot vienā, piemēram, latviesuvaloda.lv?

Izklausās, ka ir skolotāji un ir tie, kuri zina labāk, kā skolotājam jāstrādā un kas jāmāca. Varbūt vajadzētu otrādi – ka jūs, kas skolā esat strādājusi 35 gadus, dodat padomus šiem gudriniekiem?

Kad sāka runāt par projektu Skola 2030, es tikai pasmējos: “Ak, nākamā reforma…” Kopš es strādāju, nemitīgi kaut kas tiek reformēts. Mēs, Līvānu 1. vidusskola – desmit priekšmetu skolotāji, direktors un direktora vietniece –, piedalījāmies pilotprojektā, kurā iesaistījās arī pirmskola un sākumskola. Braucām uz semināriem, kuros Skola 2030 pārstāvji rādīja, stāstīja, un šīs idejas izmēģinājām ar saviem skolēniem.

Manas audzināmās klases vecāki mūs ļoti atbalstīja, arī materiāli, lai nodrošinātu kaut vai ar kancelejas precēm. Pēc stundām priekšmetu skolotāji sanāca kopā, sprieda, kā darbosimies, ko darīsim nākamajā nedēļā, lai ieviestu izmaiņas, īpašu uzmanību pievērsām caurviju prasmēm. Semināros Rīgā mūsu priekšā nostājās jaunas, skaistas būtnes, un ātri vien mēs ar kolēģiem sapratām, ka starp mums ir ļoti liela atšķirība. Mēs, skolu dinozauri, labi zinām to oderi, bet ar mums runā jauni, gudri, lielākoties ārzemēs izglītoti ļaudis un mūs māca. Man patīk mācīties, bet viņi nepieņēma to, ko teicām, jo tur jau viss strikti bija izdomāts, ka tā tam būs būt.

Literatūra, manuprāt, ir paslaucīta kaut kur pagultē, jo projektā tā ir atdalīta no valodas. Tagad literatūra būs mākslas priekšmets, pieskaitīta kultūras un pašizpausmes jomai. Neviens nenoliedz, ka literatūra ir māksla, bet vēsturiski izveidojies, ka latviešu valodu un literatūru parasti māca viens un tas pats skolotājs. Esmu bijusi abu priekšmetu novada skolotāju metodiskās apvienības vadītāja, pēc sadalīšanas paliku pie valodu jomas, kurā ietilpst arī svešvalodas, un Skola 2030 vadītāji deva priekšroku ārzemju pieredzei – latviešu valoda kā svešvaloda. Kā?! Tā taču lielākajai daļai ir dzimtā valoda! Kad vienā seminārā izskanēja: “Nu, kāpēc tas divdabja teiciens jāzina? Vai doma no tā mainās?”, sapratu, ka kaut kas te nav labi.

Tomēr gribas, lai būtu pareizi rakstīts lielais burts un komats ielikts. Literatūrā 4. klasei iedalīta viena stunda nedēļā, 5. klasei divas. Manuprāt, vajadzētu krietni vairāk, jo tas ir laiks, kad var radīt interesi par lasīšanu. Arī citu priekšmetu skolotāji prasa palielināt stundu skaitu, sevišķi vidusskolā, jo izstrādātais saturs ar to neiet kopā. Varbūt rēķinājās ar iespēju, ka skolēni paši pētīs digitālos materiālus, bet vairākums to nedara, par lauku skolām nerunājot – tur bērniem mājās nav interneta, pat ne normāla datora. 

Tagad priekšnieki uzkrauj skolotājam arvien jaunus pienākumus.

Skolotāji mēģina pielāgoties visādos ceļos. Oktobrī būs Latviešu valodas diena, un, manuprāt, būtu jāsāk teikt paldies latviešu valodas skolotājiem. Apbalvo matemātiķus, ķīmiķus un fiziķus, bet varbūt pašreizējā ministre Anda Čakša varētu iesākt tradīciju, ka mūsu valstī izglītības sistēmā priekšgalā ir tieši latviešu valoda, literatūra un Latvijas vēsture. Šobrīd visas man zināmās skolotāju asociāciju valdes meklē ceļus, lai piekļūtu augstākiem ierēdņiem un nodotu ziņu, ka nebūs labi.

Lai kabinetā silti

Kā jūs pati nonācāt līdz skolotājas profesijai?

Esmu dzimusi un augusi Līvānos, un manā dzimtā nav neviena skolotāja. Pilsētā viss rūca un dunēja, kursēja pārpildīti autobusi, kas veda strādniekus uz stikla fabriku, būvkombinātu, ķieģeļu fabriku, mani vecāki bija vienkārša darba darītāji. Kad pabeidzu vidusskolu, tika atvērta LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, toreiz vēl bija konkurss studentiem, un, kad iestājos, vislaimīgākā bija mana mamma. Viņai bija tikai astoņu klašu izglītība. Studijās aizritēja pieci laimīgi gadi, ar prieku atceros ikvienu pasniedzēju.

Bērni mani ir pieņēmuši, un, kad šķiramies 9. vai 12. klasē, lūdzu viņiem rakstīt pārdomas. Viņi ir tik patiesi, atceras notikumus, kad esmu ko skarbāk pateikusi, bet tagad man saka paldies, jo toreiz aiz spīta ir kaut ko iemācījušies, paveikuši. Jā, dažreiz esmu domājusi mainīt darbu, bet tad saprotu, ka nekur no skolas prom aiziet nevarēšu. Manā kabinetā ir pilni plaukti grāmatām, visi uzreiz saprot, ka te ir latviešu valodas kabinets.

Pie sienām rakstnieku portreti…

Nav gan. Bet tad atceros savu bērnību, kad Rainis ar Aspaziju pie sienas viens otram pat virsū neskatījās. Laiku pa laikam rādu bērniem portretu un vaicāju, kurš no šogad iepazītajiem rakstniekiem vai dzejniekiem tas varētu būt. Lielākā daļa nepazīst, un tad atkal veidojas saruna par to, vai ir svarīgi, kāds izskatās.

Imants Ziedonis bijis liels švīts…

Jā, un tad veidojas saruna nevis par literatūru, bet par dzīvi. Nesen 11. klasē bija saruna par Aspaziju, un biju tik priecīga, ka pieci jaunieši klasē bija izlasījuši lugu Sidraba šķidrauts. Kā viņi gribēja runāt!

Laikam par spīti visādām programmām skolā svarīgākā figūra ir pats skolotājs, viņa personība.

Es par savu skolu zinu, ka šeit palikuši tie, kuri ir īsti skolotāji. Jā, daži saka, ka man ir diagnoze, turklāt es ļoti domāju par to, kā iekārtota mana darba vide. Esmu pārdomājusi katru sīkumu, man klasē ir nokrāsotas dzeltenas sienas, lai būtu siltums un skolēni justos labi.

Un vēl atrodat laiku mācīt latviešu valodu ukraiņu bēgļiem.

Kādu vakaru atskanēja zvans no Latviešu valodas aģentūras ar piedāvājumu, un es nedomādama piekritu. Strādāju ar pieaugušām sievietēm, mammām un vecmāmiņām, viņas uz šejieni bija atbraukušas bērnu dēļ, vīri un vecākie dēli palikuši Ukrainā. Liels prieks, ka pēc kursiem viņas tiešām runā latviešu valodā, dažas nokārtojušas A2 līmeni, daļa turpina mācīties, lai sasniegtu B2. Tajā ziņā esmu skarba pret dažiem Līvānos jau četrdesmit gadus dzīvojošajiem cittautiešiem, kas tā arī nerunā latviski.

Dažas no manām audzēknēm jau atgriezušās, dažas plāno atgriezties Ukrainā, un viņas ir sastādījušas man pilsētu maršrutu, jo apsolīju braukt ciemos. Viena no manām audzēknēm, Inna, strādā Jūrmalas ģimnāzijā, viņas vīrs gāja bojā pirms gada, viņa palikusi viena ar meitiņu. Aizeju uz veikalu, sapērku visu, ko redzu, salieku lielu paku Innai un meitiņai, kurai ļoti patīk vienradži, un nosūtu.

Un kādu grāmatu jūs pievienotu šādai dāvanu pakai, prezentējot latviešu literatūru?

Noteikti Kārļa Vērdiņa darbu. Pazīstu viņu personiski, pērku katru Kārļa grāmatu. Vienu vakaru viņš man zvana: “Sandra, ko tev kā skolotājai vajag? Man te vienam projektam nepieciešams.” Un es stāstu. Kad ieraudzīju grāmatu Netikumīgie, uzreiz nopirku, jo zinu, ka tur atkal būs Kārļa Vērdiņa dzeja. Lasu dzejoli Skolotājas sapņi: “Es gribētu vairāk laika, lai sarunātos ar skolēniem…” Pirmie panti ir tas, ko es viņam stāstīju. Nolasīju dzejoli skolēniem un palūdzu komentārus. “Skolotāj, bet tas taču ir par jums!” Un tā atbildēja visas klases. Dzejnieks prot parastu sarunu ielikt dzejolī. Līdz savas dzīves galam teikšu par to paldies.

Vedu klases uz bibliotēkas sarīkojumiem, kuros ir iespēja satikt rakstniekus. Sākumā rezultāts nav jūtams, bet ar laiku viņi sāk arvien vairāk izvērtēt, saprast. Jā, man patīk būt skolotājai. Viegli nav, bet esmu to pieņēmusi, un, ja pēc gadiem, pa ielu ejot, man saka – labdien, skolotāj, paldies par to un to… Ko vēl vairāk var vēlēties? Jā, dzirdēt šo paldies arī no sabiedrības kopumā.