Latvia
This article was added by the user . TheWorldNews is not responsible for the content of the platform.

"Valmiermuižas alus": Covid laiks ir bijis grūts, bet tas ir arī viens no radošākajiem

Viņš gan uzsver, lai arī Covid laiks ir bijis grūts, tas ir bijis viens no radošākajiem jaunu produktu un garšu veidošanā. Raugoties nākotnē, "Valmiermuižas alus" plāno aktīvāk strādāt pie eksporta attīstības, ko palīdzēs ieguldītās investīcijas jauna tumšā alus pagraba izveidē. Vienlaikus Ruņģis norāda, ka kopējais alus patēriņš Latvijā 10 gados ir samazinājies par 19%, bet stiprā alkohola patēriņš ir pieaudzis par 14%. Attīstās krievu degvīna dzeršanas kultūra, nevis latviešu vēsturiskā alus baudīšanas kultūra. Tas ir ļoti satraucoši, un būtu jāņem vērā politikas veidotājiem.

Kā "Valmiermuižas alum" pagāja pēdējie divi pandēmijas gadi? Kas šajā laikā alus darītavai bija lielākais izaicinājums?

Atskatoties uz šo laiku, lielākais izaicinājums bija tieši 2020.gada marts, kad pēkšņi apstājās alus pārdošana restorānos un bāros līdz ar Covid-19 ārkārtas situācijas izsludināšanu. Šis segments mums vēsturiski ir bijis ļoti nozīmīgs, jo pēdējos 10 gados esam to veidojuši, balstoties uz mūsu alus darītavas stratēģiju - izkopt alus baudīšanas kultūru.

Alus baudīšanu, protams, vislabāk var attīstīt restorānos kopā ar ēdienu. Mums šis segments aizņēma 25% no kopējā pārdošanas apjoma. Alus bija sapildīts, piegādāts restorāniem un bāriem, taču vienā dienā tas viss apstājās. Tas bija grūtākais brīdis, taču arī šajā laikā uzskatījām, ka ir jāpaliek uzticīgiem savai stratēģijai. Jebkura krīze, ja vērtējam to 10 vai 20 gadu periodā, ir īslaicīga. Mēs pieņēmām drosmīgu lēmumu, ka no bāriem un restorāniem šo piegādāto un nepārdoto alu ņemsim atpakaļ, lai viņi "neuzkaras" ar naudu un mūsu alu.

Daļu no atpakaļ paņemtā alus mēs paši spējām ātri realizēt savās tirdzniecības vietās, bet daļa alus kļuva par degalu, kas ir destilēts alus.

Daļa no šī alus ir noguldīta 500 litru šerija mucās, lai pēc 12 gadiem to varētu celt galdā kā viskiju un atcerēties šo laiku. Neviens alus litrs netika izliets, kā, esmu lasījis, tas notika citās valstīs. Protams, tāpat kā restorāniem un bāriem, arī mums apstājās naudas plūsma.

Otrs grūtākais posms bija 2021.gada rudenī, kad Latvija jau sevi bija pasludinājusi par ekspertiem cīņā ar Covid-19 un visi zināja, kas tas ir. Tas bija pagājušā gada novembris, kad tikai ar trīs dienu brīdinājumu tika vēlreiz aizliegts restorāniem un bāriem apkalpot viesus uz vietas. Tas atkal nozīmēja to, ka alus ir sapildīts mucās, ir piegādāts, alus jau brūvējas nākamajiem mēnešiem, bet tad pēkšņi tiek novilkta rokas bremze.

Arī tajā brīdī mēs ņēmām savu alu atpakaļ un ar atlaidēm divu nedēļu laikā pārdevām to savās tirgotavās, protams, bez jebkādas peļņas.

Ja pagājušā gada rudens Covid-19 vilnī restorāni un bāri saņēma kaut kādu atbalstu no valsts par to, ka nedrīkst strādāt, tad diemžēl alus darītava kā piegādātājs atbalstu šajā rudenī nevarēja saņemt. Tas mums finansiāli iecirta lielu robu, bet, protams, saprotama bija vēlme visiem pēc iespējas ātrāk tikt galā ar Covid-19 un uzvaru izcīnīt, kas arī pagaidām ir noticis.

Covid-19 laikā valsts atbalstu nesaņēmāt vispār?

Protams, laikā, kad tas bija iespējams, mēs kā alus darītava izmantojām visus pieejamos valsts atbalstus, tostarp dīkstāves pabalstus, divus mēnešus bija iespējams saņemt atbalstu apgrozāmiem līdzekļiem, kā arī nodokļu maksājumu atlikšanu. Mums kā uzņēmumam Covid-19 beigsies tikai šī gada beigās, kad būsim atmaksājuši visus atliktos nodokļus.

Es teiktu, ka emocionāli grūtākais laiks bija 2020.gada aprīlī pieņemt lēmumu atlikt trīs miljonu eiro investīciju projektu Kokmuižas alus darītavas atjaunošanai vēsturiskajā vietā Kocēnos. Mums investīciju projekts bija sagatavots, būvprojekts saskaņots, iekārtu piegādātāji izvēlēti, Lauku atbalsta dienesta finansējums akceptēts, bet diemžēl iestājās stunda “x”. Mēs no šī projekta bijām spiesti atteikties, jo kā Eiropas fondu līdzfinansētu projektu nebija iespēja atlikt par diviem gadiem. Kokmuižas zīmola eilus mēs turpinām brūvēt Valmiermuižas alus darbnīcā, ko atklājām 2019.gadā. Tur mazos apjomos mēs varam eksperimentēt ar jaunu alus garšu radīšanu.

Mūsu lielais lepnums ir, ka caur šiem diviem trakajiem vētras gadiem, airējot stiprāk un vairāk, esam palikuši uzticīgi savām vērtībām, esam saglabājuši darbu saviem 100 darbiniekiem, esam izairējuši stiprāki un šogad plānojam attīstību. 2020. un 2021.gadā mums izdevās strādāt ar peļņu.

Ja kopumā atskatās uz šiem aizvadītajiem diviem gadiem, tad jāsaka, ka mazajām alus darītavām ir izdevies būt kā kaķim ar deviņām dzīvībām. Ir jābūt elastīgiem un jāspēj ātri pielāgoties jaunajai situācijai.

Pēc Covid-19 krīzes esam kļuvuši vēl stiprāki un gatavāki jau nākamajai vētrai, kas nu ir iestājusies Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ.

Cik ātri jūs spējāt pielāgoties alus "online" tirdzniecībai? Pirms pandēmijas bija grūti iedomāties, ka alu var tā vienkārši pasūtīt mājās ar piegādi.

Jāsaka, tā ir viena no pozitīvajām Covid-19 lietām. Tas pasteidzināja politiķu lēmumu, ka arī Latvijā 21.gadsimtā alu ir iespējams tirgot internetā. Līdz tam bija absurds, ka es, sēžot mājās Latvijā, varēju alu internetā nopirkt Vācijā vai viskiju Skotijā, bet kā mazā alus darītava pārdot internetā savu alu, piemēram, Daugavpilī, es nedrīkstēju. Pateicoties Covid-19, arī tagad Latvijas alus darītavas var pārdot alu internetā. Tā ir pozitīva lieta, kas mums ļāva Covid-19 laikā ātri uzsākt tirgot alu internetā, izveidojot savu internetveikalu. Protams, Covid-19 laikā interneta pārdošana piedzīvoja ļoti strauju izaugsmi, īpaši uz Jāņiem.

Ja raugāmies uz paliekošu tendenci, kas ir jau pēc Covid-19, tad pārdošana internetā ir samazinājusies, jo cilvēkiem ir daudz plašākas un drošākas iespējas pašiem iet uz veikaliem vai restorāniem, bāriem, bet esam novērojuši, ka daļa mūsu klientu iepirkšanos internetā novērtē kā lielu ērtību, kad gatavojas lielākiem svētkiem. Ja plānotas kāzas, Jāņi vai lielākas svinības, tad cilvēki internetā pasūta divas četras kastes, kas tiek piegādātas uz mājām. Pircēji internetā pērk gan alu, gan zelteri, gan sidru, jo pārdodam arī "Tālavas sidru".

Pircēji novērtē ērtību, ka alus tiek piegādāts līdz mājas durvīm uz jebkuru adresi Latvijā. Domāju, ka šī tendence ir uz palikšanu.

Tāpat esam novērojuši jaunu tendenci, kas attīstās aizņemtajiem pilsētniekiem. Viņi pasūta atdzesētu alu kopā ar ēdienu piegādi mājās, piemēram, "Bolt market", un to piegādā 15 minūšu laikā Rīgā. Šajā segmentā mums ir augoši pārdošanas apjomi.

Ja Covid-19 laikā savā interneta veikalā pārdevām apmēram 2% no visa saražotā alus, tad domāju, ka tagad tie būs apmēram 1%. Tie nav lieli apjomi, bet labs papildu serviss mūsu klientiem. Interneta veikalu mēs plānojam turpināt attīstīt, veidojot par vēl ērtāku iepirkšanās pieredzi.

Ražotājiem liels izaicinājums šobrīd ir pieaugošās energoresursu cenas. Kā "Valmiermuižas alus" to izjūt?

Protams, mēs neesam vientuļa sala okeānā, un visi globālie procesi vistiešākajā veidā mūs ietekmē. Valmiermuižā gāzes cena gada laikā ir trīskāršojusies, tāpat elektrības cenas ir pieaugušas par 50%. Alus brūvēšana ir ļoti energoietilpīga ražošana, jo tā ir alus vārīšana. Gāzes patēriņš mums ir liels un arī elektrības patēriņš mums ir liels, jo alus darīšanai ir nepieciešama arī dzesēšana lielos apmēros.

Gāzes un elektrības cenu pieaugums jau arī ietekmē visas pārējās izejvielas un cenas. Skaidrs, ka alus kļūs dārgāks.

Tādēļ šogad pavasarī esam alum palielinājuši cenas vidēji par 5%. Lai arī izejvielu cenu pieaugums ir lielāks, esam nolēmuši alus cenas celt pakāpeniski un meklēt veidus, kā pašiem kļūt vēl efektīvākiem, gudrākiem, lai cenu pieaugums pircējiem nebūtu tik straujš. Ļoti iespējams, ka šī gada beigās cenas alum būs jāpārskata vēlreiz, jo jau zināms, ka jaunajai ražai miežu iesala cenas augs par 50%, kas ir viena no svarīgākajām alus sastāvdaļām.

"Valmiermuižas" alus darītavas saimnieks Aigars Ruņģis (no kreisās) (Foto: LETA)

Mēs no savas puses ļoti cītīgi strādājām, lai nodrošinātu ražošanas nepārtrauktību. Pasaulē ir izveidojies stikla pudeļu deficīts, bet mums pozitīvā ziņa ir tā, ka lielāko apjomu stikla pudeļu mēs pirkām no Igaunijas un Lietuvas un šie piegādātāji turpina strādāt, pildīt līgumus. Mēs spējam saviem klientiem alu nodrošināt pilnā apjomā visu šo gadu. Grūtāk klājas tiem ražotājiem, kuriem bija līgumi par stikla pudeļu piegādi ar Ukrainas, Baltkrievijas vai Krievijas ražotājiem. Mums bija viens Ukrainas stikla pudeļu piegādātājs, kurš sūtīja bildes, ka viņu rūpnīca ir vienkārši sabombardēta. Ir šausmīgi to redzēt. Protams, stikla pudeļu cena šajā pavasarī ir ievērojami pieaugusi - pat par 40-50% saistībā ar gāzes augstajām izmaksām, jo pudeļu ražošana ir ļoti energoietilpīga, un vispārējo pudeļu deficītu Eiropā. Arī šī izmaksu pozīcija spiež alus ražotājus celt alus cenas.

Iesalu iepērkat reizi gadā?

Jā, lai mums būtu garantija, ka iesals tiek piegādāts pietiekamā apjomā, līgumu mēs slēdzam jau šobrīd par jauno ražu. Iesals no jaunās ražas ir gatavs decembrī janvārī, bet jau šobrīd slēdzam līgumus par garantētu apjomu un cenu. Jaunajos līgumos cenas iesalam ir vidēji par 50% augstākas nekā gadu iepriekš.

Kur iepērkat iesalu?

Mēs iesalu iepērkam galvenokārt no divām valstīm. Vienu daļu iesalu iepērkam Vācijā, kur mums ir jau 14 gadu ilga sadarbība. Viņi spēj nodrošināt ļoti augstu kvalitāti. Otru daļu iesala mēs iepērkam no Latvijas "Latmalt" Staļģenē. Šogad esam uzsākuši arī iepirkt rudzu iesalu no mazas iesalnīcas Valmieras novadā Naukšēnos, ko izmantojam Valmiermuižas rudzu kvasa brūvēšanai. Tur ir vēsturiskais Naukšēnu brūzis, kurā turpina gatavot ļoti specifisku ieskābinātu rudzu iesalu uz klona grīdas. Valmiermuižas šī gada jaunumam kvasam ir ļoti specifiska rupjmaizīga garša, un mēs to dēvējam par amata kvasu, līdzīgi kā amata alus.

Jau vērojot pirmās atsauksmes no klientiem, domājams, ka Valmiermuižas kvass būs mūsu šī gada veiksmes stāsts.

Tas būs arī liels atbalsts Naukšēnu vēsturiskajam brūzim un vietējiem zemniekiem, kas audzē rudzus.

Covid-19 mūsu komandai bija ļoti grūts laiks, bet tajā pašā laikā tas bija viens no radošākajiem laikiem. Šajā laikā mēs radījām daudz jaunas garšas, ko tagad ir iespējas ieviest. Pie kvasa garšas mēs strādājām piecus gadus. Šo īpašo rupjmaizes garšu kvasam nav iespējams panākt ar importētajiem iesaliem, tādēļ iepērkam to no vietējiem ražotājiem.

Augošās inflācijas, īpaši pārtikas cenu kāpuma, apstākļos, vai nav bažu par alus patēriņa samazināšanos, jo tā tomēr nav pirmās nepieciešamības prece?

Es ticu, ka tie, kas ir gardēži, tāpat kā 2009.gadā, kad bija vispasaules dižkrīze un mēs ienācām Latvijas alus tirgū ar visdārgāko alu, paliks uzticīgi amata alum. Ja cilvēkiem ir mazāk ienākumu, bet tāpat vēlas aiziet uz restorānu, ticu, ka 100 eiro vērta vīna vietā viņi izvēlēsies ēdienam piemeklētu amata alu. Svētkos jebkuros laikos latviešiem galdi vienmēr ir lūzuši no bagātības, iespējams, svētkos kāds atteiksies no dārga vīna vai plašām svinībām restorānos, bet ģimenes, draugu lokā baudīs kvalitatīvu Latvijas amata alu. Domāju, ka prasīgākie alus baudītāji paliks uzticīgi Latvijā darītam amata alum. Lētais alus segments samazinās jau pēdējos piecus gadus un turpināsies samazināties.

Es kā cilvēks, kam ļoti rūp Latvijas alus baudīšanas kultūra un brūvēšanas attīstība, vairāk uztraucos, ka varētu ievērojami pieaugt stiprā alkohola lietošana un pārdošana.

Esmu papētījis pēdējo 10 gadu statistiku. Pirmā sliktā ziņa ir, ka kopējais alus patēriņš Latvijā 10 gados ir samazinājies par 19%. Veselības ministrija varētu aplaudēt un teikt, cik tas ir brīnišķīgi, bet tajā pašā laikā stiprā alkohola patēriņš Latvijā 10 gadu laikā ir pieaudzis par 14%. No tā varam secināt, ka cilvēki mazāk izvēlas alu, bet biežāk stipro alkoholu, kur populārākais ir degvīns. Nākas secināt, ka nodokļu, akcīzes politika ir veicinājusi stiprā alkohola patēriņu, jo daļa pircēju, īpaši pret cenu jūtīgākie, ir pārslēgušies no alus uz stipro alkoholu. Domāju, ka, turpinoties samazināties ienākumiem un pirktspējai, šī tendence kļūs vēl izteiktāka. Attīstās krievu degvīna dzeršanas kultūra, nevis latviešu vēsturiskā alus baudīšanas kultūra. Tas ir ļoti satraucoši, un būtu jāņem vērā politikas veidotājiem.

Otra sliktā ziņa, ka pēdējo 10 gadu laikā alus brūvēšana Latvijā ir samazinājusies gandrīz divas reizes. Ja 2011.gadā Latvijā tika saražoti 147,2 miljoni litru alus, tad 2021.gadā tie bija vien 77,2 miljoni litru. Iemesls ir zināms, jo divi lielie Latvijas ražotāji alus ražošanu ir pārcēluši uz Lietuvu vai Igauniju un turpina alu pārdot Latvijā ar poētiskiem nosaukumiem, bet brūvē tur, kur lētāk.

Tas ir jautājums politikas plānotājiem - kā tas var būt, ka nozare ar ļoti senām tradīcijām, speciālistiem, iekārtām, uzņēmumiem, investoriem 10 gadu laikā ir samazinājusies uz pusi un savu ražošanu pārcēlusi, kur alu ražot ir lētāk. Mani kā Latvijas patriotu satrauc, ka Latvija zaudē konkurences cīņā Lietuvai un Igaunijai. Satrauc tas, ka šobrīd jau daudz vairāk nekā puse jeb 67,45% Latvijā pārdotā alus tiek importēts.

Tomēr pozitīvi ir tas, ka mazajās alus darītavās pēdējo 10 gadu laikā brūvētā alus apjoms ir audzis par 17% - ja 2011.gadā tie bija 16 miljoni litru, tad 2021.gadā tie jau bija 19 miljoni litru. Otra pozitīvā ziņa - ja 2011.gadā Latvijā bija 20 alus darītavas, tad šobrīd jau ir 60, un tas ir, pateicoties tieši mazajām alus darītavām. Tas ir pozitīvi, tādēļ mazajām amata alus darītavām es prognozēju lielu, gaišu nākotni, ja vien nebūs kādas tuvredzīgas, populistiskas politikas, kas pret tām varētu vērsties.

Ja skatāmies alus vēsturi pasaulē, tad alus kultūras attīstību ļoti ietekmē politiķu lēmumi.

Kādam varbūt liekas, ka nekas īpašs, lai brūvē Lietuvā un Igaunijā, varam importēt, bet jāatceras, ka alū 90% no sastāva ir ūdens. Tas nozīmē, ka alus ir dzēriens ar ļoti augstu pievienoto vērtību, kas rodas brūvēšanas procesā. Latvijā lepojamies ar augošu graudu eksportu, taču tonna miežu maksā apmēram 200 eiro, ja šos miežus pārvērš alus iesalā, tad tam jau ir 2,5 reizes lielāka pievienotā vērtība (500 eiro), bet ja alus miežus pārvērš alū, tad miežiem pievienotā vērtība ir jau 50 reizes lielāka. Mēs varētu domāt, ka alus darīšanai nav lielas pievienotās vērtības, bet, ja eksportētos miežus pārvērstu alū, tad pievienotā vērtība būtu 50 reizes lielāka. Tādēļ Latvijas zemkopības nozare ir ar zemu pievienoto vērtību, mēs eksportējam graudus, bet importējam alu. Lai arī varētu būt otrādi. Salīdzinājumam, mums nebūtu jālepojas ar baļķu eksportu un krēslu importu, bet otrādi.

Mēs varam palūkoties uz pasaulē attīstītākajām alus kultūrām. Viena no tām ir Beļģija -mazāka valsts par Latviju, bet ir viena no top 5 lielākajām alus eksportētājām pasaulē. Beļģijas alus eksporta vērtība ir līdzīga Latvijas kopējai mežsaimniecības eksporta vērtībai - tuvu pie diviem miljardiem eiro gadā. Taču viņu alus darītavu skaits ir līdzīgs kā šobrīd Latvijā, aptuveni 30 alus darītavas uz miljonu iedzīvotāju. Savukārt akcīzes nodokļa ziņā Beļģijā alum akcīze ir četras reizes zemāka nekā Latvijā. Valsts ir skaidri pateikusi, ka viņu nacionālais dzēriens ir alus, viņi iestājas par alus kultūras izkopšanu, cilvēki izvēlas kvalitatīvu, tostarp dārgu, amata alu, un veiksmīgi attīstās arī pārējā alus industrija, iesalnīcas un alus eksports. Mani pārsteidza, ka Vācija, kas arī ir izdaudzināta alus valsts, piemēram, pat eksportē mazāk alu nekā Beļģija. Viņu eksports ir apmēram 1,5 miljardu eiro vērtībā. Vācija gan, protams, eksportē arī iesalu, apiņus, alus iekārtas, kompetenci, apmācības, viņiem šajā ziņā alus nozarei jeb alus klasterim pievienotā vērtība ir ļoti liela. Interesanti, ka Vācijā alus akcīze ir 10 reizes zemāka nekā Latvijā, tādēļ Vācijā alus ir lētāks nekā Latvijā un stiprā alkohola patēriņš ir proporcionāli ļoti mazs. Tas ir jautājums par kopējo valsts politikas nostāju, ja jau alus ir nacionālais dzēriens. Beļģija un Vācija spēj iedvesmot šajā ziņā - vai valsts iet stiprā alkohola ceļu vai nacionālā dzēriena alus ceļu.

Mēs, protams, esam priecīgi, ka mazajām alus darītavām Latvijā ir nodokļus atbalstoša politika, jo saņemam par pirmo miljonu litru izbrūvētā alus 50% nodokļu likmes samazinājumu, bet Igaunijā šie atvieglojumi ir par pirmajiem 1,5 miljoniem litru. Tādējādi Igaunijā mazās alus darītavas valsts atbalsta vairāk un rezultātā viņi ir konkurētspējīgāki nekā mēs. Es ļoti gribētu novēlēt, lai Latvijā mazās darītavas saņemtu atbalstu vismaz tādā pašā apjomā kā Igaunijā, lai spētu konkurēt ilgtermiņā un attīstīties, un tāpat gribētu novēlēt, lai akcīzes politika Latvijā iet Beļģijas ceļu, nevis stiprā alkohola veicinošā virzienā. Ticu, ka Latvija tādā veidā no absolūtas importētājas (67% alus Latvijā tiek importēts) pamazām var kļūt par alus eksportētājvalsti.

Kā "Valmiermuižas alum" veicas eksporta tirgos?

"Valmiermuižas alus" pagājušajā gadā, par spīti Covid-19 pandēmijas krīzei, eksportā pārdeva par 20% vairāk alus, savukārt kopējais apgrozījums eksportā pieauga par 40%. Jāņem vērā gan tas, ka 2020.gads eksportā bija ar ļoti lielu kritumu tā paša Covid-19 dēļ. Mēs uz eksporta attīstību skatāmies ar ļoti lielu optimismu. Lielākais eksporta tirgus mums šobrīd ir Igaunija.

Pārsteidzoši, ka otrs lielākais eksporta tirgus ir Latvijas "piektais novads" - Īrija. Redzam, ka tur "Valmiermuižas alus" pārdošana katru gadu lēnām, bet stabili aug.

Mums par lielu veiksmi, pēc "Brexit" arī Lielbritānijā ieguvām labu klientu, izplatītāju un esam nopērkami vairākos simtos mazos nišas veikalu Lielbritānijā līdz pat Skotijas ziemeļiem. Var teikt, ka latvieši Īrijā un Lielbritānijā ir tādi kā Latvijas alus vēstnieki, kas iedrošina arī vietējos britus un skotus pagaršot Latvijas alu.

Nelieli eksporta apjomi mums ir arī Baltijas jūras reģionā - Lietuvā, Somijā, Zviedrijā, Dānijā. Ilgtermiņā mēs redzam potenciālu Baltijas jūras reģionā attīstīt "Valmiermuižas alus" eksportu. Lai arī kopējie eksporta apjomi ir vien 7% no izbrūvētā alus, mēs varam apgalvot, ka starp mazajām darītavām esam lielākais eksportētājs.

Kas ir nepieciešams eksporta tālākai attīstībai?

Lai mēs vēl vairāk varētu skatīties uz eksporta attīstību, šogad pavasarī pieņēmām lēmumu investēt 700 000 eiro tumšā alus pagraba izveidē, kas būs neliela piebūve esošajai alus darītavai. Šajā alus pagrabā mērķis ir brūvēt tumšā alus garšas. Tumšais alus ir tumīgāks, garšā izteiktāks, tādēļ atšķirīgāks, ar augstāku pievienoto vērtību un līdz ar to vieglāk eksportējams. Tā ir iespēja iegūt klientus, kas meklē piesātinātākas, bagātākas alus garšas. Kāpēc ir nepieciešams jauns pagrabs? Tumšā alus brūvēšana prasa divas reizes vairāk laika nekā klasiskā gaišā alus radīšana. Ja iepriekšējos gadus vasarā mēs pārstājam brūvēt tumšo alu, lai vasarā pietiktu gaišā alus, tad jaunais alus pagrabs mums ļaus brūvēt tumšo alu garšas visu gadu. Tas ļaus mums attīstīt tumšā alus eksportu un piedāvāt jaunas tumšā alus garšas. Mēs tumšo alu nišai redzam lielu eksporta potenciālu.

Otra nozīmīga investīcija eksporta attīstībā ir "Valmiermuižas alus" vēstniecības izveide Tallinā, Telliskivi kvartālā, kas ir vienlaicīgi Valmiermuižas bārs un tirgotava. To svinīgi ar Latvijas vēstnieka Igaunijā piedalīšanos atklājām 28.maijā. Investīcijas šajā vēstniecībā ir apmēram 60 000 eiro. Mēs šogad Igaunijā paredzam eksportā vislielāko izaugsmi, un šis ir viens no ieguldījumiem, lai popularizētu Valmiermuižas garšas Igaunijā.

Nākamajos divos gados mēs plānojam vairāk attīstīt alus un zelteru eksportu uz Lietuvu un Somiju. Tumšajam alum ir garāks realizācijas termiņš, kas nozīmē, ka tos var eksportēt uz daudz tālākām valstīm. Gaišajam alum realizācijas termiņš ir tikai trīs mēneši, savukārt Baltijas porterim, kas ir tumšāks un alkoholā stiprāks alus, tie var būt arī divi gadi. Šogad kopumā eksportētā alus apjomus plānojam palielināt par 20%.

Kādas ir pēdējo gadu tendences alus patēriņā? Vai pandēmija ir viesusi kādas izmaiņas, jaunas tendences?

Manuprāt, pēdējo divu trīs gadu nozīmīgā tendence alus baudīšanas kultūrā Latvijā, Eiropā un pasaulē ir bezalkoholiskā alus attīstība. Bezalkoholiskais alus Latvijā ir visstraujāk augošais segments, kas pēdējo piecu gadu laikā katru gadu aug par apmēram 20%.

Ja pirms trīs gadiem bezalkoholiskais alus veidoja apmēram 1% no kopējā pārdotā alus Latvijā, tad domāju, ka šī gada beigās tie būs jau 2%.

Redzam, ka jau lielveikalos bezalkoholiskajam alum ir izdalītas atsevišķas plauktu vietas. Arī katrs progresīvs restorāns cenšas piedāvājumā iekļaut bezalkoholisko alu.

Līdz šim barjera bezalkoholiskā amata alus attīstībai ir bijusi pārliecība, ka bezalkoholiskais alus nav pietiekami garšīgs, lai to izvēlētos. Tieši tādēļ Covid-19 pandēmijas sākumā laiku un enerģiju mēs veltījām bezalkoholiskā amata alus ar "Kokmuižas" zīmolu radīšanai. Mēs radījām Latvijā pirmo brūvēto amata alus bezalkoholisko IPA. Tas tiek brūvēts kā īsts alus ar īpašu raugu, bagātīgi apiņots, un garša ir ļoti izteikta. Pagājušajā gadā mūsu bezalkoholiskā alus pārdošanas apjomi ir dubultojušies, un arī šogad ir plānots 50% pieaugums. Šogad maijā esam pieteikuši jaunu bezalkoholiskā kviešu alus garšu ar rozā greipfrūtu. Mēs ļoti ticam bezalkoholiskā amata alus segmenta attīstībai Latvijā, tādēļ arī ieguldām jaunu bezalkoholiskā alus garšu veidošanā. Domāju, ka līdz 2030.gadam no kopējā mūsu brūvētā alus apjoma 10% būs bezalkoholiskais alus, šogad tie būs 2%. Paredzam lielu izaugsmi.

Tāpat augoša niša ir arī tumšie ali. Lai arī Latvijā no kopējā izbrūvētā alus tumšais alus veido vien apmēram 6%, tā ir augoša niša. Pircēji kļūst prasīgāki, izvēlīgāki, meklē intensīvākas garšas alu. Mēs attīstību plānojam arī šajā nišā. Lai arī tie Latvijā ir vien 6%, mēs turpināsim attīstību tumšajā alus segmentā līdz ar jaunā pagraba izveidi.

Jāpiemin arī zelteru niša. Valmiermuižā ražotie "Gardu muti" zelteri Covid-19 laikā piedzīvoja ļoti strauju attīstību. Zelteri tiek gatavoti tikai no Latvijas augļu un ogu sulas un tādējādi ir unikāli. Pagājušajā gadā mūsu "Gardu muti" zelteri piedzīvoja 40% pārdošanas izaugsmi. Redzam, ka krīzes apstākļos pircēji kļuva lojālāki vietējiem ražotājiem un meklēja saprotamas, pazīstamas Latvijas garšas, kā upene un rabarbers. Mēs savus zelterus ražojam tikai no Latvijā iepirktām ogām un augļiem, kas nāk par labu zemniekiem audzēt šīs kultūras. Pagājušajā gadā iepirkām 60 tonnas vietējo augļu un ogu, bet šogad tās būs jau 80 tonnas. Arī šogad attīstība turpinās, un šā gada pirmajos četros mēnešos zelteru pārdošana augusi par 40%.

Tieši Covid-19 laikā redzējām, cik svarīgi, ka mums ir pašiem savas tirdzniecības vietas. Mums jau 10 gadus ir sava alus vēstniecība Rīgā, Astrīda Briāna ielā, un tirgotava līdzās mūsu alus darītavai. Tas palīdz mums ātri reaģēt uz izmaiņām, uzklausīt pircēju atsauksmes par jaunām garšām. Tādēļ esam maijā atvēruši otru alus vēstniecību Rīgā, Āgenskalna renovētajā tirgus paviljonā, kas piedāvās plašākā Latvijas brūvētā amata alus izvēli arī otrpus Daugavai. Valmiermuižas jaunajā vēstniecībā Āgenskalnā kopējās investīcijas bija 30 000 eiro.

Daži brīnās par mūsu konceptu, ka Valmiermuižas vēstniecībās piedāvājam ne vien plašāko "Valmiermuižas alus" garšu klāstu, bet arī piedāvājam ļoti plašu citu Latvijas mazo amata alus darītavu garšas. Tās ir 20 citas mazās alus darītavas, kuru garšas ir iespējams pie mums nopirkt. Tā mēs popularizējam kopējo mazo amata alus darītavu garšu daudzveidību un alus baudīšanas kultūru.

Mazajām alus darītavām savā starpā ir jāsadarbojas, lai attīstītu alus kultūru un perspektīvā arī eksportu.

Latvijas mazajās alus darītavās tiek brūvēts vien 15% no Latvijā pārdotā alus. Saredzu lielu attīstības potenciālu mazajām alus darītavām.

Kādi kopumā ir rezultāti šogad pirmajos piecos mēnešos?

Kopējais SIA "Valmiermuižas alus" apgrozījums šogad 5 mēnešos audzis par 30%, eksportā apgrozījums audzis par 57%.

Šogad pirmajos 5 mēnešos izlejamā alus pārdošana litros ir pieaugusi par 150%. Taču, protams, tas tikai pierāda to, ka pagājušajā gadā Covid-19 ierobežojumu dēļ janvārī un februārī alus pārdošana restorānos un bāros nenotika. Arī tas, ko mēs kopumā novērojām divos pandēmijas gados, ka izlejamā alus pārdošana samazinājās uz pusi. Protams, vasaras mēnešos tas tika atgūts, arī pagājušajā gadā vasaras mēnešos pārdošanas apmēri mums bija rekordaugsti, kādi jebkad bijuši. Šogad maijā redzam, ka izlejamā alus pārdošana būs par 50% lielāka nekā pērn maijā jeb tuvu tam, kāda pārdošana bija 2019.gadā. Esam šogad par mērķi nosprauduši izlejamā alus pārdošanā atgriezties 2019.gada līmenī jeb pirms pandēmijas apjomos.

Domāju, ka reāli Latvijas viesmīlības, restorānu un bāru nozarei izdosies atgūties vien nākamgad vasarā.

Ja runājam kopumā par alu, tad pirmajos 5 mēnešos kopumā esam pārdevuši par 18% vairāk litru alus nekā gadu iepriekš. Cilvēki šopavasar vairāk bauda alu, biežāk satiekas, iet uz restorāniem, bāriem. Arī zelterus šā gada pirmajos 5 mēnešos esam pārdevuši par 38% vairāk, salīdzinot ar to pašu periodu pērn. Mēs kopumā uz šo vasaru un alus sezonu raugāmies optimistiski. Domājams, ka vēsturiski tā "Valmiermuižai" būs labākā vasara, jo tai esam gatavojušies ar jaunām garšām.

Kādas ir pašreizējās problēmas darbaspēka piesaistes jomā? Cik grūti ir sakomplektēt komandu, īpaši sezonā?

Lai arī it kā esam mazā alus darītava, pērn nodokļos sarēķināti ir 1,88 miljoni eiro. Domāju, ka arvien biežāk uzņēmēji uzdot jautājumus, kāpēc Latvija, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, katru gadu iepaliek arvien vairāk un vairāk savā ekonomiskajā attīstībā. Izejas punkti jau mums visiem bija vienādi, taču Lietuva un Igaunija ir daudz veiksmīgāk attīstījusies, ejot cauri krīzēm un īpaši pēc tām atgūstoties. Ir noteikts iemesls, kāpēc divi lielākie Latvijas alus ražotāji - "Aldaris" un "Cido grupa" - nolēma pārcelt burtiski visu savu alus ražošanu uz Lietuvu un Igauniju. Viens no iemesliem ir ražošanas izmaksas, īpaši darbaspēka nodokļi un OIK komponente un dažādas "slēptās" izmaksas, kā valsts nodevas, ierobežojumi un nemitīgi mainīgie nodokļi un likumi, kas prasa lielas izmaksas pielāgoties. Darbaspēka izmaksas Latvijā ir relatīvi lielākas nekā kaimiņos. Protams, mēs esam priecīgi par jau paveikto pakāpenisko darbaspēka nodokļu samazināšanu, taču tas, kas ir izdarīts, ir nepietiekami pie pašreizējā izmaksu pieauguma. Tam būtu jānotiek daudz, daudz straujāk, lai mūsu darbaspēka nodokļi būtu pielīdzināti Lietuvai un Igaunijai.

Es kā Valmiermuižas saimnieks esmu apsolījis jau no pirmās dienas savai pilsētai un uzņēmuma saimei, ka Valmiermuiža brūvēs alu tikai Latvijā un Valmiermuižā, nevis tur, kur lētāk.

Protams, augstās izmaksas kavē mūsu attīstību un samazina iespējas investēt. Mēs redzam, ka, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, bizness Latvijā ir mazāk pelnošs, tam viens no iemesliem ir darbaspēka izmaksas. Rezultāts, ka "Cido grupa" un "Calsberg" neatgriežas Latvijā ar daudzmiljonu investīcijām, lai atsāktu alus ražošanu Latvijā.

Uz Jāņiem "Valmiermuižas alus" noliktavas jau ir pilnas un alus svētkiem pietiks?

Visi mūsu alus brūvēšanas pagrabi ir pilni, uzkrājam alu Jāņiem. Esam gatavojušies tam, lai alus visiem restorāniem un bāriem pietiktu, un arī veikalos "Valmiermuižas alus", cerams, pietiks, pateicoties vēsajam maijam. Tādēļ arī apzināti šogad alus eksportu jaunos tirgos neattīstām, izņemot Igauniju. Lietuvā, Somijā un pārējās Baltijas jūras reģiona valstīs šogad aktīvi neattīstām eksportu, vien nodrošinām iepriekš veiktos pasūtījumus. Plānojam tam pievērsties nākamajā gadā pēc jaunā tumšā alus pagraba izbūves.